Kaut kas nopietni sagājis grīstē. Šajā vīkendā man nav neviena darba! Tas man noteikti vēlāk briesmīgi atspēlēsies.
Piektdienas vakaru es pavadīju operā. Skatījos Madama Butterfly . No aktiermākslas viedokļa ļoti jokains iestudējums, visa tā savilkšanās kamolā, sāniskā tipināšana un nepārtrauktā turēšanās sev pie vēdera, nekā pievilcīga vai gracioza, patiesībā vispār sasodīti grūti noticēt, ka galvenā varone varētu patikt jelkādam vīrietim, ja vien viņš nav totāls izvirtulis ar ļoti specifisku gaumi. Bet brīdī, kad viņa, uzzinājusi, ka viņas iemīļotais apprecējis citu, iebļaujas nebalsī un metas uz blakusistabu pēc bērna, jo viņu taču vēl var pamest, bet bērnu - ne, es gandrīz apraudājos. Nabaga nabaga stulbā sieviete.
NB - bērns ir īsts, platīnblonds un ļoti miegains mazulis, ko operas dīvas staipa pa steidžu kā kaķēnu - kur viņu, nabadziņu, nolika, tur viņš arī palika. Mammā izteica versiju, ka bērnu viņas spiež sev pie krūts, lai aizsegtu austiņas un nabags nepaliktu kurls no visa tā trokšņa, ko taisa viņa skatuves māmiņa.
Vēl vakar smieklīgi bija tā, kā mēs ar mamā iznācām no operas un devāmies uz pieturu gaidīt mūsu divpadsmit zirgu karieti, plašāk pazīstamu kā sabiedrisko transportu.
- Kāpēc tev nav šallītes? - traģiskā balsī jautāja mamā, salīgi drebinoties. - Aizpogājies vismaz! Nē, tu tiešām neesi saprātīga! Dabūsi klepu!
- Es neesmu saprātīga, - es teicu, apmierināta līdz sirds dziļumiem. - Bet es esmu smuka!
Tad mēs kopā pasmējāmies par Zaļo vārnu, kas bija pārāk skaista, lai zinātu vairāk, nekā skaistajiem ir zināt lemts.
Bijām uz Red Raiding Hood. Vietām bija tik cheesy, ka jāsmejas pilnā kaklā. Bet vietām tik briesmīgi, ka es palecos krēslā un iebļāvos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |