Jocīgi tie 29. Jo man visu laiku likās, ka 27 un 28 ir paši smukākie cipari un ka tas vispār ir ļoti feins vecums, un tad viskautas kas notiks, viskaut kas labs un foršs, un es būšu laba un forša, bet tie gadi izvērtās tādi... stipri smagi. Pat ne tikai smagi, bet pilnīgi murgaini vienkārši, ja tā godīgi. Pēc tādiem gadiem, man tā reizēm liekas, manam bioloģiskajam un emocionālajam vecumam jāpieskaita vismaz pieci, vai varbūt pat 50, nevis divi gadi. (Un vecumu es šajā gadījumā neasociēju ar viedumu vai dzīves pieredzi, vai sasniegumiem, bet vienkārši ar nolietotību un bezspēku, un sajūtu, ka viss iet uz galu.)
Bet, tātad - tagad. Tagad - 29. Rīta skrējiens un lašmaizītes. Dzīvosim, redzēsim.
- Mani vecāki baigi notievēja ar Minesotas diētu.
- Kas tā par Minesotas diētu?
- Paskaties internetā.
- Tā... Minesotas... Ko man meklēt - zupu vai programmu?
- Zupa ir apaļajiem, bet programma ir alkohliķiem. Bet tu pati vari izvēlēties...
Kas, sasodīts, notiek ar cibu? Pareizāk sakot, te viss notiek, te nekas nenotiek?
"Vairāk saules" picas joprojām ir ļoti plānas un līdz ar to - labas. Bet pēc tam Dārgais mani pārsteidza pavisam nesagatavotu vislabākajā nozīmē, aizvedot uz Galleria Riga, kur mēs - pusmūža hipiji nelaimīgie - nevis iepirkāmies kā visi saprātīgi ļaudis, bet par baltu velti priecājāmies par romantisko Rīgas jumtu panorāmu no 7. stāva terases.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |