Šodien ir diena, kad es visko atrodu. Kamēr tīrīju māju, pirmo reizi divu nedēļu laikā, atradu savu zaļo auskaru (kājslauķī) un Hantera Deivisa Bītlu biogrāfiju (plauktā) (biju solījusi to iedot A. palasīt).
Bet skumīgās pārdomās es gremdējos par to, ko esmu pazaudējusi uz visiem laikiem - to laiku, ko es pavadu, tīrot māju. Tas ir pilnībā zemē nomests. Man ļoti nepatīk tīrīt un kārtot, es daru to ar sakostiem zobiem, turklāt rezultāts tāpat ir gauži vājš. Tā ir brīvdienu nelāgākā daļa.
Stumdot putekļsūcēju šurp un turp, es sērīgi reflektēju par to, ka, teiksim, pat gribēdama nevarētu rīkot nekādas dzē dē ballītes pie sevis mājās, jo tas cilvēku loks, kam es atļaujos izrādīt tās šausmas, kādās es realitātē dzīvoju, ir intīmi šaurs. Mana saimniecisko mazspēju paspilgtina pilnīga pedagoģiska izgāšanās, es netieku galā ar nebeidzamajiem putekļiem visos stūros, pilnīgi visos, un liekajām mantām, saplīsušo santehniku, izjukušajiem plauktiem un specifiski funkcionējošiem krāniem, kamēr mans pūkainais zelta gabaliņš vēl apdīrā visas tapetes, un vietām jau ir izlauzies līdz betonam.
Nu, ja. Nu, ja, nu, ja.
Vispār tas, ka cilvēki man laiku pa laikam uzraksta vai izstāsta pilnīgas muļķības, nav nekāda kaitniecība. Tas patiesībā ir labi. Pat ne tikai labi, tas ir vienkārši lieliski! Jo: tas taču (laikam) nozīmē, ka cilvēki ar mani jūtas atbrīvoti. Droši un ērti, dabiski un patiesi. Jo: ja es būtu tāda kašķīga ragana, par kādu mani laiku pa laikam uzmālē, tad taču viņi kaut mazliet filtrētu bazāru, ne?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |