Šodien abas rokas kreisās, un abas smadzeņu puslodes arī. Vairākas stundas nevarēju ielogoties ļoti svarīgā saitā, kritu pilnīgā panikā, sacēlu kājās pusi pasaules, vēlāk izrādījās, vienkārši nepareizi ievadīju paroli, atstāju telefonu otrā mājas galā un aizgāju, atkal kritu panikā, kur telefons, kur telefons, KUR MANS TELEFONS, nu, vabūt labi vien bija, ka nebija telefona, jo uz telefonu tikmēr zvanīja tie, nepamatoti kājās saceltie, un ko tad es viņiem teiktu, un dienai ritot, ar aizvien lielākām šausmām skatījos uz kolēģi - cik viņa gudra, kompetenta, radoša, visu pamana, neko nepazaudē, vienmēr kaut ko iesaka, nejauc Seržantu ar Saržantu, un tā tālāk un tādā garā, un kāda es... Nu, jā, nu labi, ko nu par to. Gan jau šodiena kādreiz beigsies.
Šovakar ar mammu aizgājām uz "Jūdas skūpstu". Ja atmet visas garās intelektuālās cakas un emocionālās piruetes, man nepatika. Nē, nevis nepatika, bet absolūti neaizķēra. Es sēdēju savā visai labajā vietā, kasījos, žāvājos, man visu laiku niezēja deguns, un bija stipri garlaicīgi, un gaidīju, kad kaut kas beidzot notiks, kaut kas neredzēts vai emocionāls, vai izaicinošs, vai kad tas viss beigsies, galu galā, un varēs iet mājās.
Varbūt es pēc darba biju nogurusi, varbūt trupa bija izšāvusies, gadiem drillējot vienu un to pašu, varbūt man bija pārāk augstas ekspektācijas, bet varbūt karalis, tāpat kā čirkainie kundziņi uz steidža, patiešām bija pliks, un iestudējums - vājš. Nezinu. Neko nezinu. Ievilku ķeksīti "redzēts", un dodos tālāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |