Lai gan manus ierakstus par teātriem tāpat neviens nekomentē, ierakstīšu, ka šodien biju uz "Vārdu sakot - kino". "LU Teātra" izrāde par godu 8. martam - sirsnīgs dziesmu, deju, video, audio, kustību un runu gabals par četrām sievietēm un pusaudzi Dievu aizmirstā kurorta pilsētiņā, un par to, kā viņas visas gaida - ko gan citu - mīlestību. Un labāku dzīvi. Vai dzīvi vispār. Ļoti sirsnīgi, un nebija nemaz tik amatieriski. Ieeja pret ziedojumiem, bet pārtraukumā visus vēl sabaroja ar siermaizītēm, desmaizītēm un karstu tēju (tieši laikā, jo zālē bija ļoti auksts).
Pec tam biju uz meiteņu tusiņu. Dzēru briesmīgo Coca-Colu - "tādam sūdam pat glāze nepienākas", un no kleitu laikošanas aizmuku. Es sev nepatīku nevienā tērpā. Ja atceras izrādi, tad jāsaka, ka es laikam neko vairs negaidu.
Lai gan varbūt tomēr maķenīt fleitēju - es tomēr gaidu, kad mūsmāju maļčišņiks - trīs pāraktīvi veči mājās - aizies gulēt, un būs miers mājās.
Jā, to es laikam visvairāk gaidu. Mieru.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |