Mani sāk aizkustināt ļoti savādas lietas. Vakar, piemēram, stāvēju veikalā pie ledusskapja ar piena produktiem un skaļi šķaudīju, kad man aiz muguras atskanēja "uz veselību!". Pagriezos, un man garām pasteidzās vīrietis, kam rokās bija ar dažādām pārtikas precēm piekrāmēts groziņš, bet mutē nebija vismaz puse zobu, toties sejā - tik plats smaids un tāda patiesa, neviltota labestība un patiess par visu pasauli, ka man, goda vārds, palika silti ap sirdi.
Cilvēka ķermenis ir viena varena bioķīmiska ietaise. Šodien, piemēram, esmu pavisam saiesnojusies, bet tie ir nieki, toties man tik feini reibst galva, ka pašai prieks.
Nesen izlasīju Pētera Sidraba "Dzērāja memuārus" (vispār laba grāmata, man ļoti patika). Un visa cita starpā autors arī prātuļo, kapēc vīrieši nodzeras biežāk nekā sievietes. Viņa teorija bija nezinātniska, bet atsvaidzinoša: sievietes vairāk dara, vīrieši vairāk plāno. Kamēr sievietes vienkārši rosās un ņemās, vīriešu prātos zeļ un plaukt dažādas neticami sarežģītas kombinācijas un filigrāni, ļoti tālu un plaši ejoši plāni, kas, loģiski, visbiežāk ar lielu brīkšķi izgāžas, pašcieņa ir drupās, dzīve šķiet bezjēdzīga un nekas cits neatliek kā meklēt mierinājumu glāzītē.
Izlasīju un aizdomājos. Nopietni aizdomājos. Un nolēmu, ka kategoriski jāatsakās no jebkādiem tālejošiem plāniem - tiešām, ne pie kā laba tie vairumā gadījumu neved. Mēģināšu būt sievišķīgāka.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |