Labi, jābeidz čamdīt galva (vakar man tik enerģiski aplīdzināja matu galus, ka tagad es vispār nesaprotu, kas man vēl uz galvas ir palicis), un jāpadara kaut kas saprātīgs.
Mani nupat draugiem.lv uzaicināja kaut kāds ūsains vīrietis ar jocīgu vārdu un dalību domubiedru grupās "Iecavas internātskola" un "Sekss bez mīlestības".
Man nav atmiņu par desmaizēm pie ugunskura. Manas spilgtākās atmiņas: mēs ar vecmāmiņu ejam uz manām baleta nodarbībām. Ir vēls ziemas vakars, mums liekas, ka Viļņas tanki atbrauks arī pie mums, un vecmāmiņa man saka: ja nāks melnās beretes, krīti sniegā, es apgulšos Tev virsū. Pie sevis nodomāju, ka nekad to nepieļaušu, es paslēpšu vecmāmiņu, es neļaušu viņu nošaut, lai šauj mani labāk.
Neviens nenāk, neviens nebrauc. Mēs nonākam nodarbībās, tagad tā ir prezidenta pils, tobrīd vēl tur bija Skolēnu pils. Varbūt elektrības nav, varbūt vadītāja baidās ieslēgt gaismu, tāpēc pārbauda sarakstu sveces gaismā. Bet pārbauda. Atzīmē, kas nav ieradies. Riktīga knīpstanga. Un tad mēs dejojam. Polku, un tā, joprojām sveces gaismā, un apkārtklīst bruņoti vīri.
Pa dienu tas bija varens piedzīvojums. Pa dienu es gribēju, lai tās melnās beretes atnāk, un tad es varētu pateikt, ko domāju, un izdarīt ko varonīgu.
Pa nakti es murgoju, ka mani nošauj, un tas bija sāpīgi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |