Vakardiena bija visādā ziņā harmoniska, pastaiga gar Daugavmalu burvīgā kompānijā, gulbju barošana, alus (pardon, bet tā kā alu es dzeru labi ja divas reizes gadā, tas man ir atzīmēšanas vērts notikums), vienīgi no diendusa mūs izrāva apakšējā stāva kaimiņiene, kam no mūsu balkona tekot pa sienu. Viņa zvanīja šausmīgi dusmīgi un uzstājīgi, un mazliet pierimās tikai tad, kad durvis pavēru es, tērpusies vienā mežģīnu naktskreklā ar milzu dekoltē līdz nabai, un acīm ciet (pamēģiniet nu tā uz sitiena saposties, kad pie durvīm zvana pastardienu).
Mums ir klusas un baisas aizdomas, ka tekošais balkons ir atklāts izdomājums, jo viņai vienmēr viss tek, un vienmēr tikai no mums - pat tad, ja īstie appludinātāji izrādās stāvu augstāk, viņa zvanās pie mums, un kauc un gaudo. Tā ir atklāta ļaundarība. Tomēr, kad apģērbāmies un dabūjām vaļā acis, sniegu notīrījām.
Nupat iedomājos, ka kādu dienu mēs patiešām to veco beku appludināsim ar galiem, un vairs neliksimies ne zinis, jo vilks aitās vilks aitās.
Šodien laikam izskatos pēc profesionāla vēnu griezēja. Nepietiek ar to, ka mani no visas mazās, nešpetnās sirds ir apskrāpējis kaķis, svētdien piededzināju rokas locītavu pie cepeškrāsns. Dabūju līmēt visai divdomīga paskata plāksteri.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |