Pēdējā laikā es ik pa brīdim atceros tēzi, kuru pirmo, izvirzīja, šķiet, man kopš bērnības tik mīļie sengrieķi*: "Pazīsti sevi". Ja vien mana atmiņa nav mani bezcerīgi pievīlusi, kā laiku pa laikam notiek, tā bija iegravēts seno Delfu tempļa sienā. Es iedomājos par šo templi arī laiku pa laikam.
Bet lai kā nu tur būtu. Pazīsti sevi, un daudz labāk sapratīsi, kāpēc ar tevi notiek tas, kas ar tevi notiek. Piemēram, Tev var likties, ka kaut kādas problēmas attiecībās rodas tāpēc, ka visi citi ir slikti kretīni, bet ja tu saproti, kāpēc tevi konstanti velk pie kretīniem, tu esi atrisinājis vienu lielu mīklu par savu personisko lomu savā dzīvē. Bet lai to pateiktu - Pazīsti sevi, pazīsti pats savu sirdi.
Visumā man liekas, ka es sevi pazīstu labāk nekā mani pazīst jebkurš cits - jo man patīk sevi analizēt, un man ir pieejams stipri vairāk informācijas nekā jebkuram citam, lai cik pilnīgi informēts arī šis cits nejustos. Un dažreiz es kļūstu pat tik iedomīga, ka iedomājos* pazīstu sevi labāk, nekā vairums apkārtējo pazīst paši sevi. Par kaut ko tādu gan es cenšos nedomāt, šādas pārdomas tāpat ne pie kā laba nenoved.
Labā ziņa visam šim? Mums visiem priekšā garš jo garš ceļš, un visai daudz pārsteidzošu atklājumu.
* bērnībā es biju pilnīgi tērēta uz senajiem grieķiem. Kopš tētis man izlasīja par Odiseju un Ciklopiem, bēškrāsas grāmata ar krūku uz vāka bija mans galvenais inspirāciju avots.
** "tik iedomīga, ka iedomājos" - vau, kas par teicienu!
Dārgais izmasēja man sprandu, manu nabaga sāpošo, savilkto sprandu, un es vienkārši murrāju.
- Kas tu esi pēc horoskopa?
- Tas pats, kas pirms horoskopa!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |