Šodienas vizīte pie Stomatoloģijas studentiem bija tāda... visai frustrējoša. Man ilgi un dikti taisīja visādus rentgenus, fotouzņēmumus un nospiedumus (raujot pielipušo nospiedumu rāmi no zobiem, man pārsita lūpu :D), par to visu es samaksāju turpat Ls 20 (!!!), un uzzināju... neko. Absolūti, un totāli neko. Cik gudra ierados, tik gudra aizdevos.
Tā sakreņķējos, ka atpakaļceļā aizmirsu gan pameklēt grāmatu, ko gribēju nopirkt, gan painteresēties par kursiem.
Labi, jāsaņemas un jāsāk darboties.
Grāmatā, ko tagad lasu "What we buy. The science of shopping" autors izvirza burvīgo pieņēmumu, ka sievietes vēsturiski/ģenētiski ir predisponētas uz iepirkšanos. Pie visa vainojamie akmens laiki, jo jau tad sievietēm ģimenes uzturēšanai bija jālasa ogas, saknes un sēnes. Gadu tūkstošos nekas nav mainījies. Mūsdienu sieviete pastaigājas pa veikalu ar precīzi tādu pašu apņēmību un nopietnību kā viņas pa pusei pērtiķveidīgā sence slāja pa mežu.
Varētu teikt tā: šobrīd es noteikti neesmu vēl gatava mesties dzīves upē uz galvas iekšā. Nē, nē, nē. Nē, nē, nē. Lai cik pareizi tas nebūtu, lai cik dzīve nebūtu īsa un viļņi - lieliski, nē. Šobrīd es labāk noteikti sēžu krastā. Un cepu zivi, piemēram.
Kamēr izcepu, arī nomierinājos. Savācos un atguvu pašcieņu. Savs laiks upēs mesties, savs skatīties un šaubīties, un gaidīt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |