Padsmitnieces gados man ļoti patika iedomāties, ko dzīvesvieta var pastāstīt par cilvēku. Piemēram, ja es nomirtu, teiksim, šausmīgā, vardarbīgā nāvē (šo epizodi es arī parasti iztēlojos sevišķā centībā, pusaudziskā bezkaislībā nonākot līdz ainām, kas nervozi liktu pīpēt Džekam Uzšķērdējam), un pie manis ierastos policija, ko viņi par mani padomātu?
Nezinu, ko viņi padomātu tolaik, droši vien neizpratnē nogrozītu galvu par to, kāpēc tik jaukam bērnam tik briesmīgs gals, bet tagad viss ir skaidrs. Ja es nomirtu šodien, piemēram, joprojām varmācīgā un šausmīgā nāvē,jo man vienkārši slinkums tagad domāt jaunu, un pie manis ierasos policija, viņi droši vien padomātu, ka es esmu datoriķis. Tik drausmīga netīrība un nekārtība citus izskaidrojumus nepieļauj.
Man bija plāns visu satīrīt un sakārtot, bet jau pusstundu es mulsi staigāju pa dzīvokli, nesekmīgi mēģinot saprast, pie kā tad lai īsti ķeras. Putekļi uz grīdām vai datora, tauki virtuvē, vai varbūt beidzot vajadzētu izskatīt drēbju skapi, kas pilns ar ļoti mīļām, bet sen bezcerīgi saplīsušām un sen vairs nederošām mantām, un ne jau vienkārši pilns, bet tā, ka viss birst ārā, vai varbūt viesistabas galdu, kas pazudis zem grāmatām un papīriem, vai omas istabas kumodi, kas apkrāmēta vēl ar vasaras kleitām (!!!) un tā tālāk, tā joprojām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |