Šodien kopā ar pāris aktīvākajiem ex-klasesbiedriem aizbraucām ciemos pie bijušā klases audzinātāja. No skolas viņš aizgāja laikā, kad strādājošiem pensionāriem nemaksāja pensijas, bet tagad nonācis Līgatnes reabilitācijā, atkopjas pēc insulta.
Pirmajā brīdī pat sabijos, cik novecojis viņš izskatās. Bet, protams, pagājuši desmit gadi. Un patiesībā priekš cilvēka pēc insulta viņš izskatās labi. Staigā, pats ar sevi tiek galā, lēni, viss ļoti lēni, protams, bet bet.
Taču iekšēji viņš nemaz nemaz nav mainījies. Viņš joprojām ir tas pats nešpetnais, superpozitīvais un humorīgais cilvēks, kas plēš jokus un uzjautrinās pilnīgi par visu:
- Dakter, dakter, vai jūs man ieteiktu dubļu vannas?
- Noteikti. Ja arī nepalīdzēs, vismaz pie zemes pieradīsiet.
Nu, un tādā stilā. Četras stundas, ko mēs tur pavadījām, pagāja tiešām ļoti ātri. Aizvedām viņu vēl uz veikalu, pēc cigaretēm.
Vienīgais nelāgais šajā pasākumā bija tas, ka mani zābaki vēl Rīgā izmirka pilnībā, bet es biju spiesta tajos staigāt visu dienu. Cerams, ka rītdien nebūšu pavisam slima.
Vispār pārsteidzoši, cik traumēts bērns es patiesībā biju. Es pat nekādas blēņas nedarīju. Tas taču ir nenormāli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |