Darbu straume ir apsīkusi līdz gaumīgi smalkai urdziņai. Es nekavējoties to izmantoju.
Šodien sabiedriskajā transportā esmu nobraukājusi turpat četrus latus, un mājās atgriezusies apkrāvusies kā ēzelis, ar četriem maisiem (mācību materiāli, zāles trim mēnešiem no pilsētas otra gala, bikses no šuvējas, barība kaķītim mēnesim, visi sakārtoti papīri CSDD eksāmeniem). Man pirmo reizi mūžā gar degunu aizgāja vilciens (un kaķim zem astes viss smalkais taimings un plānošana) un pirmo reizi mūžā izdevās ar kodu atvērt durvis autoskolā (parasti es stāvu pie durvīm un ņaudu, kamēr kāds mani ielaiž) (šo es uztvēru kā labu zīmi, un pareizi vien darīju. O kļūdas!). Es varēju atcerēties tikai lietas, uz kurām ļoti koncentrējos (gabarīti, piekabes, autobusi, garāki par 6 metriem), tāpēc no darba aizgāju ar darba atslēgām kabatā, kamēr maks palika atvilktnē (atskrēju pēc maka, un atradu ļoti izbrīnītu vadību, kad mulsi grozījās gaitenī, jo nevarēja aizslēgt durvis un iet mājās). Pārtieku no bulciņām un šokolādēm (lai Dies nogrābstās, tiešām!).
Noteikti šodien notika vēl viskas aizraujošs, bet arī to jau es, paldies dievam, esmu laimīgi aizmirsusi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |