Paskatījos pēdējās divās nedēļās tapušās bildes* - un tādu ir tiešām daudz! mana sociālā dzīve pēdējā laikā vienkārši burbuļo! -, pakasīju aiz auss un beidzot noformulēju pati sev:
man patiesībā ir bail no lieliem pasākumiem. Relaksēties masveidīgos vairāku dienu tusiņos - kāzas, revolūcijas un iesnas - kļūst aizvien grūtāk, it sevišķi, ja tur daudz lieto alkoholu, un parasti jau lieto, tad es staigāju vispārējā jautrībā ar tādu pilnīgi suicidālu ģīmi un gandrīz vai baltu mežģīnu mutautu rokā kā pamesta jaunuve no 19. gadsimta dzejas, bildes par to skaidri liecina. Tam pat nav nekāda pamata, nekādu pagātnes traumu, neviens mani nav pametis vai ļauni apsmējis, visi ir tiešām jauki un labi, un mīļi pret mani izturas, es satiekos ar draugiem un iedraudzējos ar kolosāliem ļautiņiem, un es būtu ļoti skumīga, ja mani neuzaicinātu, bet es vienkārši nevaru, nevaru, tās grumbas no pieres nepazūd. Mazās, intīmas un alkoholā atturīgās kompānijās kā meiteņu ballīte, pasēdēšanā ar divām tuvākajām draudzenēm vai piecu cilvēku skriešanas komandā es izskatos daudz atbrīvotāka un harmoniskāka (un tā arī jūtos).
(nekad nebūtu domājusi, sevišķi par to alkoholu - ļoti pārsteigta, jo vispār alkohols man ļoti patīk)
//Man šausmīgi negribas, lai šito kāds uztver kā spļāvienu vai nazi mugurā, es visus mīlu, tiešām, rakstot man vienkārši labāk formulējas domas, varbūt es aizformulēšos arī līdz kādam risinājumam.
* daļa ļoti skaistas, daļa pilnīgi traģiskas
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |