Šajā nedēļas nogalē es esmu:
- dzirdējusi atriecošu ielu muzikantu uzstāšanos - Stockmann tunelī spēlēja duets no saksofona un ģitāras, ļoti enerģisks, ļoti harmonisks. Amazing!
- sintezatora pavadībā šķībi dziedājusi un nesakarīgi lēkājusi ar vairākiem vīriešiem, precētiem un neprecētiem, pa danču placi (paldies dievam, bija tumšs, un to, cerams, neviens neredzēja), iepazinusies ar jauniem brīnišķīgiem cilvēkiem, atcerējusies jau iepazītos, solījusi kaut kādas briesmīgas lietas (nu, kā var nesolīt?!), gudri dirsusi par placebo, kaimiņu galaktikas iekarošanu, vsje muzhiki kozli i odetj nechevo, pilnā kaklā kliegusi "rūgts! rūgts!", ēdusi karbonādes un rosolus, ražīgi litrabolojusi, četras reizes vienā naktī nomainījusi guļamvietas un uzzinājusi, ka rītu vislabāk sākt ar vārdiem "kā tu jūties, labā sirds?";
- man nomina visas botes un uzdzina vairākas klaustrofobijas lēkmes, bet es tomēr elsdama pūsdama esmu noskrējusi savus piecus kilometrus pa Vecrīgu un Vanšu tiltu. Un gādīgas kolēģes rezerves jakā ievīstīta, noskatījusies veselus septiņus salūtus. Mūsu ļoti gaumīgie korporatīvie ietērpi gan tika novērtēti ar "emm, meitenes, izskatās, ka jūs taisītos dalīt prezervatīvus";
Un vīkends vēl nav beidzies. Esmu cerību pilna.
Atsevišķu ierakstu, iespējams, ir pelnījis fakts, ka man šorīt uzbruka vārna. Dārgais bija nolēmis brokastīs uzcept pankūkas ar saldēto ērkšķogu saldējuma kokteili, bet mājās bija izbeigusies eļļa. Tādi nieki tik dižiem mērķiem ceļā stāties nevar, tāpēc iemaucos džinsās un devos uz piemājas veikalu. Un atpakaļceļā sajutu piepešu, diezgan spēcīgu belzienu pa pakausi, un tūlīt pēc tam man pāri, nodevīgi zemu, pārlidoja vārna.
Ko tas lidojošais lops bija nolēmis darīt - apsēsties man uz galvas vai saķert aiz matiem un stiept prom - nav ne jausmas. Bet no pretīgā mazo ķepiņu pieskāriena ilgi nevarēju attapties.
Lasu savus vecos teorijas pierakstus:
"uz slapja ceļa bremzē ar motoru un pārsegumu".
Kļūdīties, protams, cilvēcīgi, bet smējos krietnu brīdi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |