Šodien ir diena, kad es saprotu visus tos amerikāņu bērnus, kas iet uz skolu ar šaujamajiem. Es varētu aiziet uz savu darbu ar šaujamo un visus nošaut, nošaut, nošaut, līdz jamie ir pavisam beikti.
Sāksim ar to, ka man nav vajadzīgi īpaši iemesli, lai uzvilktu kleitu. Un sākt priecāties par to, ka ofisa resnākā zilzeķe, kas allažiņ ir ar mieru apklačot katru centimetru manas atsegtās miesas, beidzot uzvilkusi blūzi bez garām piedurknēm - tas nu būtu pārāk cēli no manis.
Bet tie pat būtu nieki. Jo: man darbā nav kondiškas. Zato es sēžu viskarstākajā kabinetā. Tas ir praktiski oficiāls mērījums. Tātad, vēlreiz: ne ventilācijas, ne kondicionieru. Aiz loga nav ne koku, ne citu māju, ir tikai saule. Astoņas un vairāk stundas dienā es sēžu temperatūrā pāri par, atļaušos minēt kautrīgi, 35 grādiem.
Jā, un fakts, ka ziemā manā kabinetā būs labi ja + 15, mani nebūt neatvēsina. Būs slikti, protams. Bet arī tagad ir vienkārši drausmīgi.
Karoče, ejiet visi dirst ar savām Vidusjūrām, ******* **********!
Gribu atvaļinājumā. Nevis pensijā, bet atvaļinājumā, un jau šovasar. Mākonīša mugurā, kā Hermejs, un uz Sanktpēterburgu prom (tāds miglains tēls ir parādījies pie mana apvāršņa, lūdzu, lūdzu, lūdzu!!!).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |