Šodien pirmo reizi devos braucienā ar tēti un viņa vāģi (jā, publiska īdēšana ir iedarbīga metode, kā panākt savu!).
Un braucot biju gatava zem deguna zumināt Queen meldijā- I'm in love with my car... Pavisam cita lieta. Lieliska lieta! Viss notiek ļoti gludi, mīksti, plūdeni, viegli, es braucu ar 90 km, un to pat nejūtu... Tiesa, arī ceļa malas es nejūtu, un uz beigām tētis atzina, ka pilnīgi saprotot manu eksaminētāju - šitā uz ceļa zigzagot nedrīkstot.
Bet patieso šoku piedzīvoju ar iestartēšanos. Kad pie vienīgā apļa manā ceļā bija noslāpusi reizes astoņas un pēc nervozas sabļaušanās mūsu itāliskās ģimenes labākajās tradīcijās noraidīta no laukuma, es beidzot sapratu, ka jāspiež reizē sajūgs un gāze.
- Cik jocīgi, - es pārsteigta konstatēju. - Autoskolā - gan ar instruktori, gan ar eksaminētāju - es vienmēr vispirms pilnībā palaidu vaļā sajūgu, un tikai tad spiedu gāzi. Biju pārliecināta, ka tas ir vienīgais pareizais veids, kā braukt.
- Cik jocīgi! - ne mazāk emocionāli teica papa.
Šobrīd lasu "Madonnu ar dunci". Lasās labi. Un sākas ar Bodlēra vārdiem "vienalga kur. vienalga kur. tikai prom no šīs pasaules".
Mani pārņēma ziņkāre, un pēc dažiem meklējumiem gūgli izdevās atrast arī visu dzejoli, gan angliski:
Charles Baudelaire
Anywhere Out of the World
Life is a hospital where every patient is obsessed by the desire of changing beds. One would like to suffer opposite the stove, another is sure he would get well beside the window.
( ... tālāk ... )
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |