Kioskā nopirku glancētu žurnālu par sievietes likteni un ciešanām, brrriesmīgi dārgu minerālūdeni (50 santīmi par mazu pudelīti ūdens!!!), iespraudu ausīs pleijeri un iekārtojos Vērmanes parkā uz soliņa. Biju paguvusi izlasīt kādu lapaspusi "Binnijas pirmās intervijas pēc šķiršanās", kad man blakus apsēdās sieviņa. Ļoti veca, ļoti tieva un ļoti maziņa, pat es varēju redzēt vien viņas bēšās beretes apli un sirmus matus, un es esmu tikko 1,6 metrus gara. Kādu brīdi bažīgi lūkojos beretē, bet kad nenotika nekas neparasts, pievērsos atkal režisoru mīlas psiholoģijas kritiskai analīzei. Tomēr ik pa brīdim pašķielēju blakus.
Vispirms sieviņa pavēra rokassomiņu, atklājot maisiņu ar maizīti, un pabaroju baložus. Un tad viņa no somiņas izņēma brillītes, burtnīcu un sāka tajā rakstīt. Tādiem lieliem, apaļiem burtiem. Mana jau tā sašķobītā interese par Binniju sašļuka līdz nullei. Žurnāls bija kļuvis par maskēšanās līdzekli. Tikai pateicoties žurnālam, es nesēdēju un neblenzu večiņā, muti ieplētusi.
Jo piepeši man kļuva skaidrs, ka neko tik skaistu es šodien vēl neesmu redzējusi. Bet varbūt vispār neko tik skaistu neesmu redzējusi. Ir skaidra un mazliet vēsa vasaras diena, mazmazītiņa, vientuļa, bet ļoti drosmīga un laba večiņa atnāk uz parku, pabaro baložus un ieraksta dienasgrāmatu. Kādas piecas vai sešas rindiņas. Kuras droši vien neviens nekad neizlasīs. Tas ir, es domāju, ka tā varētu būt dienasgrāmata, lai gan ieraksts nesākās ar datumu. Pār žurnāļa malu es paguvu salasīt tikai vienu vārdu "sēras".
Viņu neintervēs dāmu žurnāli, neapdziedās dzejnieki, es piepeši nodomāju, un kad viņa nomirs, par šo večiņu neviens nekrologus avīzēs nedrukās, T kreklus neapdrukās un koncertus nerīkos. Tauta nesēros. Vēsturē viņa neieies. Bet viņa ir patiešām lieliska. Sasodīti, sasodīti skaista. Un patiesa. Pasaule būtu drausmīga vieta bez tādām večiņām, lai gan pasaule par to pat nenojauš. Jā.
Tad atnāca Dārgais, un mēs devāmies vispirms uz cita soliņa (es briesmīgi baidījos traucēt), tad paēst (ēstūzī virs Stacijas galvenajām kasēm, tajā ar sarkanajiem dīvāniem and stuff gatavo ļooooti pieklājīgi, un izvēle liela) un uz mājām. Večiņa palika uz soliņa.
Bet es nolēmu, kad būšu veca, iešu uz parku, lēnīgi apsēdīšos uz soliņa, pabarošu putniņus un kaut ko ierakstīšu dienasgrāmatā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |