Lai paliek kleitas, tie visi ir nieki. Man tiešām sāk rasties nopietnas šaubas par reālām iespējām nokārtot to sasodīto braukšanu.
Šorīt es ļoti konservējos. Es ievēroju ātrumus, stopēju un devu ceļu, kur vajdzēja, laidu gājējus, ievēroju visas zīmes etc etc, un beigās dabūju (bungas un taures):
2 vidējas kļūdas par to, ka braucu par tuvu labajai malai (nē, es neiebraucu apmalē, bet esot bijis tuvu tam),
divas kļūdas par to, ka braucu par daudz pa kreiso malu
un
vienu vidēju kļūdu par to, ka braucu par daudz pa ceļa vidu,
+
kopējo atzinumu, ka esot bijis drausmīgi, neaprakstāmi slikti, un man esot ļoti nopietni jārunā ar savu instruktori. Es varbūt pārspīlēju, bet tikai pavisam maķenīt.
Eeee?
Labi, kaut ko varbūt var norakstīt uz agro rītu (7.30 no rīta pūcei laikam gan tomēr ir maķenīt par ekstrēmu), nerviem un negulēto nakti (trīs stundas miega noteikti ir nepietiekami, bet - once again - es nervozēju!). Bet tā taču ir iespējams piekasīties pie pilnīgi visa!
Puravu krēmzupā esmu iemanījusies pazaudēt puravus. Zupa garšo pēc visa kā - pēc tiem trim mazajiem kartupelīšiem, ko tajā ieliku, pēc vistas buljona, pēc kausētā siera un pat pēc lociņiem, ko piemetu pašās beigās, bet no puraviem ir palikusi tikai skaisti zaļa krāsa. Mistika.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |