Pakomunicēju ar draudzenēm (par citu tēmu gan, ne par darbu), padomāju, padomāju, un piepeši man sāka likties, ka visas manas nelaimes no pārspīlēta, infantīla maksimālisma. Es negribu pieņemt, ka laulība ir tikai bērnu radīšanas un sadzīves štellēšanas institūcija, es gribu mīlestību, uzticību un romantiku (jā, jā, tik naiva es esmu, 10 gadus vēlāk!). Es negribu, lai darbs ir tikai regulāra samaksa, es gribu gandarījumu un novērtējumu. Es negribu pieņemt, ka cilvēki ir pakaļas, life is a bitch, and the you die. Es gribu, lai pasaule ir laba vieta, un es pati tajā - vis vis vis labākā, turklāt visās vietās un lietās.
Ne pie kā laba šādas teorijas, protams, nenoved. Vienas vienīgas skumjas, niknums un vilšanās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |