Šķiet, ka atgriezusies tā-nav-migrēna-bet-simptomi-tie-paši. Nakts vidū pamodos no drausmīgām galvassāpēm, izdzēru divus ibumetīnus, pavēmu, un tad ar zināmu piepūli atkal aizmigu. No rīta tāda sajūta, it kā galva būtu no stikla - jāstaigā uzmanīgi, lai nesaplīst.
Lai mazliet sevi uzmundrinātu, pirmo reizi vairāku nedēļu laikā uztaisīju sev tēju ar cukuru.
Starp visiem citiem kolorītiem tēliem, kas skrēja Nordea minimaratonu (bitītes tilla svārciņos, zili krāsoti avatāri ar astēm, skrienošas trubas un apļi, milzu kaķis un pele porolona kostīmos utt) manu uzmanību visvairāk piesaistīja ļoti liels un ātrs cālis. Cālis, ģērbies milzīgā porolona kostīmā, panesās man garām visai cienījamā ātrumā jau uz Vanšu tilta. Kolēģi, kas skrēja krietni ātrāk, cālis apdzina pirms paša finiša, un to viņa nespēj piedot vēl šo baltu dienu.
- Cālis! - Viņa sašutusi vaimanā. - Mani apdzina sasodītais cālis! Šitādu apkaunojumu!
Šodien man beidzot izdevās atrast cāļa, jeb, pareizāk sakot, visu trīs Ķekavas vistu reklāmas gaiļu foto. Atļaušos vienu no tiem pārpublicēt, jo - no visas sirds - pačots džekiem - šitādos monstrozos kostīmos jau nostāvēt šķiet grūti, kur nu vēl noskriet veselus piecus kilometrus ļoti pieklājīgā ātrumā!
SEB bankomāts nupat aprija manu karti. Turklāt tik veiksmīgi, ka tā iestrēga, un bankomāts kļuva nelietojams.
// starp citu, šī ir otrā reize mēneša laikā, kad - gan dažādu iemeslu dēļ - man vienkārši nav naudas. Un jāsaka, ka nesmēķētājiem dzīve šajā ziņā ir vienkāršāka - biļete makā ir, ēdamais mājās ir, un bez pārējā jau itin mierīgi var kādu laiku dzīvot.
Bet tomēr situācijas atkārtošanās sāk viegli krist uz nerviem.
Forši, tagad man atraksta caur draugiem.lv jaunkundze, ka esot atradusi manu karti mētājamies pie bankomāta. Acīmredzot tas ir saņēmies un izspļāvis manu bezskaidro līdzekļu norēķinu dokumentu taisni uz ielas.
Ņičive sebje.
Aizrakstīju lielu paldies, un lūgumu salauzt karti uz pusēm un izmest, jo tā jau ir anulēta.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |