Es laikam esmu ļoti laba gultā. Citādāk nav saprotams, kāpēc Dārgais piecieš mana kulinārās izvirtības. Vakar tie bija rīsi ar zaļumzaļiem, īstu sūnu krāsas spinātiem, šodien - piemīlīgi oranža burkānu krēmzupa. Kotlešu mūsmājās nav.
- Jā, es jau esmu lietas kursā, ka ejot pie jums ēst, gaļa jāņem līdzi pašam, - reiz to nokomentēja Brālis Gepards.
(ar to zupu gan sanāca nelāgi, jo kamēr ēdām, pie durvīm zvanīja, tur bija tāds onkulis koši sarkanā vējjakā, teicās esam Arvīds, Arvīds gribēja ietirgot mums Lattelecom televīziju, štrunts par televīziju, bet onkulis likās tiešām jauks un sirsnīgs, un patīkams, un tā nu es stāvēju, iekrampējusies durvīs, kamēr onkulis man skaidroja, ko nozīmē "interaktīvs", un pa vienu galvas smadzeņu puslodi man maisījās domas par onkuļa dzīvi, tādas miglainas vīzijas tam, kā Arvīds pārdod, zvanot pie durvīm, kas pats par sevi ir pilnīgi cietsirdīgs darbiņš, par Arvīda priekšniekiem, vai viņi ir daudz maz laipni un pieklājīgi, par Arvīda ģimeni, sievietēm, bērniem, draugiem, iegūto izglītību, vaļaspriekiem, bērnību, bet pa otru smadzeņu puslodi tikmēr slīdēja vienvienīga vīzija, mana burkānu zupa, mana oranžā burkānu krēmzupa, un cik garšīga tā bija, un vēl pavisam karsta.
zupa, protams, uzvarēja, es teicu "paldies, paldies", sagrābu rokā vairākas Arvīda dotās skrejlapas un, brutāli pārtraucot viņu pusvārdā, aizvēru durvis, un jozu atpakaļ pie vakariņām)
Pasūdzējos Dārgajam, ka baidos pazaudēt jaunās džinsas, tās vienā baltā gabalā krīt nost, un viņš ieteica valkāt štrumbantes.
Ideja ir kolosāla, tagad tikai atliek noskaidrot, kur tādas var nopirkt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |