Manai skaitļu apsēstībai pievienojies vēl viens cipars: skrienot savus 3,3 km es izsvīstu 200 gramus šķidruma (svara starpība pirms un pēc to skaidri demonstrē).
Bet vispār, atskrēju mājās, izstaipījos, visa tāda briesmīgi laimīga, sarkana un sasvīdusi, dzīve ir vienkārša, liec tikai vienu kāju priekšā otrai, un viss notiks, līdz uzzināju, ka kāds cilvēks esot šausmīgi, briesmīgi apvainojies uz mani par komentāru, ko esmu ierakstījusi internetā. Krietnu brīdi spīvi noliedzu, ka vispār atcerētos konkrēto tēmu, līdz neizgūglēju, ka ļaundabīgais komentārs tapis nieka piecus gadus atpakaļ. Nu, pa pieciem gadiem es tiešām varētu būt uzrakstījusi un aizmirsusi, absolūti un totāli.
Pastaipīju uzacis dažādos virzienos, un nodomāju, ka ir, protams, briesmīgi nepatīkami kādu sāpināt, un tas varētu likt man justies ļoti vainīgai, taču es atsakos justies vainīga par kaut ko, ko es - turklāt pavisam atklāti - esmu darījusi piecus gadus atpakaļ. Es nejūtos vainīga pat par to, ko esmu darījusi un domājusi pirms gada. Un es nejūtos vainīga, ka kāds mani, un to, ko esmu darījusi un domājusi - ir pamanījis tikai tagad. Jo tas, ko kāds beidzot ir pamanījis, tagad patiesībā vairs neeksistē. Pa šo laiku esmu kļuvusi par pavisam citu cilvēku, kas dzīvo pavisam citā pasaulē, miljoniem gaismas gadu attālumā.
Vārdu sakot, morāle ir skaidrs - vairāk skriet, mazāk rakstīt un runāt, sevišķi ar dažādiem *******.
Viss ir vienkārši - tikai jāliek viena kāja priekšā otrai.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |