Šitcu, Hangover un neierasta smarža dzīvoklī.
Un jā, pilnīgi nesaistīti ar visu iepriekš minēto, lai nu ko, bet sacepumus es māku gatavot.
Šovakar izklaides programmā - sinepju plāksteris, bronhu balzāms un Tereško tēja.
Bet vispār, bronhīts - tie ir pekstiņi. Vienīgais, kam ir nozīme, ir šopings.
Šodien autoinstruktore aizstiepa mani uz "slaveno Kalnciema ielas tirdziņu". Tirdziņš kā jau tirdziņš - ļaudīm, kam metas pumpas no pašdarinātiem auskariem, filcētām puķītēm, izšūtām mazbērnu kurpītēm un adītiem zvēriem labāk doties kaut kur citur, bet es jutos visai apmierināta, pat par spīti faktam, ka tirdziņš bija iekārtojies tieši grandiozas peļķes vidū un labticīgie apmeklētāji slāja līdz potītēm pa ūdeni. Līdz brīdim, kad jau virzoties uz izeju, pamanīju Zirgus.
Liriska atkāpe - man ir tikšķis uz rotaļu zirgiem. Vēl kopš pašas agras bērnības. Kad biju pavisam sīka, mežonīgi apskaudu mammas labākās draudzenes puiku, jo viņam bija šūpuļzirgs. Bet reiz deviņdesmito gadu sākumā veikalā pamanīju pilnīgi satriecošu Bārbijas zirgu. Diemžēl lops maksāja piecus latus. Kā šodien to atceros, jo mana kabatas nauda bija 20 santīmi nedēļā. Tomēr tas nebija nekāds šķērslis, piecus latus es patiešām sakrāju. Nejautājiet, kā. Nekad neesmu spējusi atkārtot tamlīdzīgu gribasspēka triumfu.
Bet "slavenā Kalnciema ielas tirdziņa" zirgi, manā neizglītotajā skatījumā, bija spējīgi izraisīt zirgu tikšķi pat personām, kuras tamlīdzīgas novirzes sevi nekad nebija novērojuši. Ideja tikpat vienkārša, cik ģeniāla - uz rūpīgi nodrāzta zara uzmaukta ar salmiem piepildīta krāsaina adīta zeķe. Zeķei ir piešūtas maķenīt asimetriskas pogu acis, filcētas ausis un daudzkrāsainu dziju krēpes. Maksā visa šī daile akurāt trīs lati gabalā. Es aiz sajūsmas gandrīz samaņu zaudēju. Kopskats ir neticams - ļoti sirsnīgs un naivs, tai pat laikā nebūdams ne banāls, ne bezgaumīgs, ne dumjš.
Izkratīju no maka beidzamos trīs latus, kas tajā bija atrodami (biju jau iegādājusies baltu adītu pirkstiņkaķi plemjannicas izklaidēšanai, turklāt kaut kāds nelabais mani bija dīdījis iepirkt zaļus Ģibietes stikla auskarus), aizbāzu muti sirdsapziņai ar paskaidrojumu, ka neesmu prātu zaudējusi turpat 30 gadus veca idiote, kas pērk sev mantiņas, ka es esmu laba tante, un uzdāvināšu zirgu draudzenes puikam. Jā, jā, tieši tā! Bet, priecīgi lecot mājās, visu ceļu nevarēju acis atraut no sava pirkuma.
Vells, tam zirgam tiešām vienkārši IR dvēsele.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |