Labi, ka uz darbu šorīt atnācu pirmā, jo Nila Saksa blogu lasīju, rēcot tik histēriski, kā sen nebiju rēkusi. A bet viss svēta patiesība:
Vispār diezgan ilgi pat nenojautu, ka grāmatām ir kāds sakars ar literatūru – grāmatas bija kaut kas tāds, ko tu lasi, bet literatūra – kaut kas līdzīgs matemātikai un ģeogrāfijai, ko māca skolā, jo ziniet, literatūra vietējās skolās ir kaut kas tikpat nereāls un no tavas dzīves atrauts kā Mendeļējeva tabula, visas tās aijas un anneles, un vēl mūžīgā aršana, par kuru tu zini tikai to, ka tas jādara ar zirgu, latviešu literatūra sāk likties kā bezgalīga viduslaiku vēstures stunda, kurā tu mācies par tāliem un nepazīstamiem laikiem, un tad vēl mūžīgā tirdīšana – ko autors ar to ir domājis? ko autors ar to gribēja pateikt? - da kā lai es zinu, ko viņš gribēja pateikt, ja jau viņš piecus gadus sēdējis pie tā darba, un tā arī nav varējis savās 300 lapās skaidri uzrakstīt, tad kā lai es tagad vienā sacerējumā to pasaku? Labi vismaz, ka viņi parasti gribēja pateikt vienu un to pašu – kaut kas par darba tikumu, kaut kas par gana profesijas ēnas pusēm un šis tas par sievietes tēla iekšējo pasauli: tipa, tautasdziesmas, tikai daudz garāk un bez atskaņām.
http://www.satori.lv/blogs/12/Nils_Saks
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |