Turpmāk saukšu mazo brāli* par gepardu, Ziemassvētku brīvdienās Zviedrijā viņš uz slēpēm esot dragājis no kalna ar ātrumu, kas pārsniedza 60 km/h. Nekas, kam nav riteņu, nedrīkst kustēties tik ātri, tas nav cilvēcīgi.
*desmit gadus jaunāks, vairāk nekā 30 cm garāks par mani
Aaa, un vēl vakardiena, tā ap vienpadsmitiem vakarā, bija iezīmīga ar to, ka es pa pusei izmetu egli, lai varētu pagriezt riņķi. Es - jo neviens cits tak nemāk tik labi un pareizi mest ārā egles, Dārgais lai labāk paskatās Dombursa šovu, pa pusei - tātad uz balkona, no kura rīt, pa gaismu, nometīšu to leja un aizvilkšu uz musarņiku. Un pēc tam minūtes desmit briesmīgi priecīgi griezu riņķi, jo bija atbrīvojusies vienīgā vieta dzīvoklī, kur visais smagais metāla vingrošanas rīks neklapē pa mēbelēm, lampām vai sadzīves tehniku.
Vēl es šodien pirmo reizi redzēju telšu pilsētiņu uz centrālās galvaspilsētas ielas, starp Ministru Kabinetu un Katedrāli. Braucu garām autobusā, un man kļuva ļoti skumīgi - tādas sašķiebušās teltiņas zem sniega vāliem, starp kokiem izkārtas veļasauklas ar lapiņām, pie ieejas liels plakāts kokos "spēks tautā" vai kaut kas tādā stilā. Apmetnes priekšā, ar nodrupuši seju pret Ministru Kabinetu sniegavīrs bez rokām. Nevienam tas viss nav vajadzīgs, garāmgājējiem vienalga, baznīcai - vienalga, valdībai - arī vienalga.
Mājās izlasīju, ka kādam tomēr nav vienalga, kādam ir nepatīkami. Telšu pilsētiņas iemītniekiem salikti sodi un pavēlēts aizvākties, bet iekšliertu ministrei šis pasākums "netraucē" («Manis pēc viņi tur var dzīvot kaut piecus gadus. Man viņi netraucē» (Mūrniece)). Palika pavisam jokaini. Valsts, kur trūkumcietēji un protestētāji piecus gadus dzīvo uz centrālās ielas pretim valdības ēkai, tiešām nav nosaucāma citādāk kā par failed state.
Un, iespējams, mēs to esam pelnījuši. Mēs ceļam briesmīgu traci par cilvēku, kas vienu nakti pavadījis uz ielas salā, bet ignorējam tos, kas tur dzīvo.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |