08:38 am
Ienāk apkopēja un jautā - "Lāci šorīt neredzējāt?" Uzreiz paskatījos pa logu uz satumsušo kanālu. Tur, kā raksta portāli un klačojas kolēģi, reizēm skraida bebri. Neviena bebra, kā parasti, nebija, un lāču - vēl jo mazāk.
- Kā, lūdzu? - es izbrīnīti pārjautāju.
- Lāci neredzējāt?
- Lāci?
Lācis pilsētas centrā. Vai, vēl trakāk, mūsu iestādē...
- Jūsu kolēģi! Es atslēgas aizmirsu nodot...
Mani pārņēma šausmonīga vilšanās sajūta.
11:20 pm
Šovakar izlasīju jau otro Federiko Andahazi grāmatu - "Anatoms". Pirmo ("Žēlsirdīgās", par to es rakstīju šī gada jūlijā http://klab.lv/users/shelly/919463.html?mode=reply) lasīju lamājoties "kas tas par sviestu!", bet beigas mani satrieca. Otro grāmatu lasot, jau bijām uz viena viļņa ar autoru. Es sāku saprast šo ļoti melno ironijas, nekautrīgas pornogrāfijas, atklāta sadisma, ņirdzīga farsa un lieliska, eleganta, cilvēciska stāsta miksli.
Šodien aizvēru grāmatu un sapratu - visas Andahazi grāmatas patiesībā ir par to, ka sieviete vīrietim ir neieņemams cietoksnis. Andahazi varoņi vienmēr ir vīrieši un viņi vienmēr, kā likums, jūtas gudri, spoži, dvēseliski, visvareni, talantīgi, nozīmīgi un zinoši, bet tas viss kā jūras putas pret klinti visbeidzot sašķīst pret faktu, ka viņi nesaprot sievieti, nezina, kāpēc viņa dara tā, kā dara un nenojauš, ko viņa darīs tālāk, pat tad, ja viņa dara vienu un to pašu vismaz simts gadus no vietas.