Vakar atcerējos kādu puisi, kas man kādreiz - tristo letj tamu nazad - traki patika. Toties es ar draudzenēm šausmīgi nepatiku viņa kompānijai. Bet kādu jauku dienu viņš apsēdās man blakus un teica, lai neraizējoties ne nieka, viņš esot dzirdējis, ka esot tādi, kas esot briesmīgi pret mums, bet viņš esot absolūti mūsu pusē un aizstāvēšot mūs, un viss būšot ļoti labi.
Mājās nevis gāju, bet lidoju. Ak! Ak... Ak.
Pēc kāda laika uzzināju, ka jaukais puisis patiesībā arī esot bijis galvenais intrigu vērpējs...
Taču manas simpātijas tas nemazināja. Vēl vairāk, uzzinot šādu notikumu skaidrojumu, es smējos kā traka, un teicu, ka šis nu manuprāt ir ģeniālākais aplidošanas paņēmiens pasaules vēsturē - vispirms personiski noorganizēt briesmas, un tad izjāt baltā zirgā un izglābt nabaga upurus. Brilliant! Viņš man pēc tam patika pat vēl vairāk.
Jo man pašai patiesībā stipri pietrūkst spēju domāt vienu un runāt ko citu. Vai runāt vienu vienam un citu citam. Daži to, iespējams, sauktu par godīgumu. Es to saucu par absolūtu stīvumu un atraktivitātes trūkumu. Tas ir gluži vienkārši garlaicīgi. Vēl vairāk - tas ir vienkārši briesmīgi. Tā ir drausmīga nolemtība - staigāt pa pasauli ar seju, kurā atspoguļojas viss, ko tu domā par visiem.
Tāpēc, kad vakar man sāka pielabināties kolēģe no nodaļas, attiecībās ar kuru jūtams zināms spriegums (lai gan tagad mēs it kā visi esam pieauguši ļautiņi, un skaļi neko nesakam), es gan aizdomājos, vai tas, ko viņa saka man, ir tas pats, ko viņa saka, kad manis nav. Taču vai tas man likās svarīgi? Vai tas man lika viņai izskatīties briesmīgi nesimpātiskai? Atbilde ir nemainīga un pārliecinoša. Joprojām nē.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |