Viena lieta, kas man šausmīgi patīk manās kāzu gadadienās (vispār tādu ir daudz, bet šoreiz - par vienu), ir tas, ka mūs vienmēr apsveic mani vecāki.
Nē, nu, vispār loģiski, ja tā padomā, es vienmēr esmu apsveikusi viņus viņu kāzu gadadienās, sākumā zīmēju kartiņas labākajās naivisma mākslas tradīcijās, pēc tam, kad parādījās ienākumi, pirku puķes un dāvanas, bet sajūta, sajūta ir kruta.
Iedomājieties, es atvelkos mājās pēc skolas tā ap deviņiem vakarā, man ir briesmīgas iesnas un no domas par ēšanu vien velk uz vemšanu (Dārgais nodod savu vīrusu stafeti), pasēžam virtuvē, kamēr viņš ēd un es pīpēju cigareti, kas garšo pēc kaķu kakām, jo tobrīd viss garšo pēc kaut kā, ko pārstrādājis kāds mazs mājdzīvnieks, pārspriežam dienas notikumus (kopsapulce, bildēšanās, baneri, mani metās apskaut laboratorijas vadītājs, stulbie itāļi, priekšniece nervozē), visbeidzot lēnām plenēju uz guļamistabu (nekādu divdomību, vienīgais mērķis - uzvilkt siltākas zeķes un sabrukt pie TV), a tur - milzīgas, koši sarkanas dālijas un īru liķieris, un kartiņa. Ooosom!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |