Mana bērnība garšo pēc kakao no bunduļa (bija tādi kruti bunduļi, kuros kakao griezās uz riņķi vien, uz riņķi vien, taisni prieks skatīties, tagad tādi ir palikuši tikai "Pīrāgos"), "Bārbelēm" (joprojām pieejamas "Staburadzes" veikalos) un asarām (es jau tolaik biju tāda drama queen, ka tik turies).
Neticami, bet fakts: TAS bija super. Par spīti visiem dāmu komiteju murgiem Hašeka stilā, pirmais manis organizētais kolēģu ārpusdarba pasākums būtu atzīstams par izdevušos godam.
Vispirms aizgājām uz muzeju noklausīties par sievietēm Rozentāla gleznās. Pirmajā izrādītajā gleznā (M.Vīgneres-Grīnbergas portrets, 1898. gadā) bija redzama baltā kleitā tērpta skaista, vāja, bāla būtne ar vienu roku. Nemierīgi dīdījos krēslā un gaidīju kādu paskaidrojumu par to, kas noticis ar otru. Ka Malvīne, teiksim, roku zaudējusi kādā briesmīgā negadījumā. Vai piedzimusi vispār bez tās. Atkal un atkal aplūkoju gleznu, meklējot trūkstošo locekli. Bet rokas nebija. Nebija! Un arī paskaidrojumi nesekoja. Un man sāka nākt miegs. Taču lektore nebija ar pirkstu bļodiņā taisīta un aicināja apstaigāt zāles, kas mani mazliet pamodināja. Nu, un tad jau lekcija arī bija galā.
Nu, un batuti.. Batuti ir spēks! Batutus ir neiespējami sačakarēt! Vispirms samulsinājuši iekšā laidēju ar savu briesmīgi lielo vecumu:
- Vecums? - jautāja zellis, kas iekasēja maksas, lūkojoties savā pierakstu lapā.
- 32, - kautrīgi teica priekšniece, kas gāja pa priekšu.
Iekšālaidēja skats skaidri liecināja - "mani nes cauri". Mana un S. pieaugošā ķiķināšana viņu par to pārliecināja galīgi.
- Vai esmu par vecu, lai lektu? - mātišķi painteresējās priekšniece.
- Es domāju, ka kādi 19 - viņš nomurmināja,
Taču izvēles viņam nebija, un nācās vien rakstīt lapā pie ailes "vecums" 32, 27 un 28, un izbrīnīti nolūkoties mums pakaļ.),
un tad jau mēs tikai lēkājām, lēkājām, lēkājām, skaļi spiedzām un idiotiski ķiķinājām.
Uf. Tas bija tā vērts.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |