Vīkends bija labs. Īsumā, lai pašai nepiemirstas:
Piedzīvoju brīnumainās pārvērtības pēdām (vasara ir beigusies, bet man tagad ir tik skaistas pēdas!!! Un ja es agrāk būtu zinājusi, ka tas ir tik vienkārši...), notestēju svalka šofera prasmes (ekselent!) un adama_ribas, viņas milzu dīvāna un sirsnīgās ģimenes negaistošo šarmu, tiku pie jaunas frizūras un blūzes un ķiķināju par jokiem stilā:
- Kā zināt, kad tu esi nonācis jaunā krieva mājā?
- Kad viesistabā stāv akvārijs ar begemotu, un tas neduras acīs.
Uzkopu māju, izmazgāju drēbes un noskatījos "Terminator Salvation" (vislabāk mums ar Dārgo patika epizode, kur tas kiborgs ar skaisto džusi brien pa briesmīgiem dubļiem, lietum sūri līstot, bet tad iestājas nakts - un, protams, lietus kā uz burvju mājiena ir izgaisis! dubļi ir izgaisuši! varoņi maigi sakļaujas pie ugunskura, sēžot sausās smiltiņās! Ja pasaulē ir kāda loģika, viņiem būtu jādrebinās, lietum līstot uz galvas un dubļiem mērcējot pēcpusi, to es jums kā cilvēks, kas šo to piedzīvojis pārgājienos, varu pateikt pavisam droši), un pirmo reizi mūžā uzcepu siera karbonādi (un atkal - ja es būtu zinājusi, ka tas ir tik skaisti un vienkārši...)
Pagrabā dzimusi kārtējā iestādes darba un resursu optimizācijas ideja, kas tā vien prasās pēc ES projekta rakstīšanas.
Uzstādījums: mums ir dažas svaigi bonierētas grīdas. Lai tās nesašvīkātu, rodas ideja nēsāt auduma čības, tādas, ko parasti apmeklētājiem izsniedz muzejos - lielas, pelēkas, pļurzīgas maisauduma vienības, viens izmērs visiem. Idejas turpmākais izvērsums - šļūkājot ar tādām čībām, var itin labi ražot statistisko elektrību. Un tālāk jau liekas tikai loģiski, ka visu elektrību iestādē vajadzētu ražot ar čībām. Ja zem galda šļukāsi kājas, dators darbosies, un spuldzes degs. Ja nešļūkāsi - sēdēsi tumsā un bez modernās tehnikas.
Ek, šteigšus jāraksta projekts, un jāpieprasa līdzfinansējums čību un citas tehnikas iegādei, mēs būsim progresīvākie un zaļākie visā pasaulē.
Kopš izlasīju, ka šogad Zatlers, lai ieekonomētu, nelido ar helikopteru, un dzēlīgi nokomentēju, ka es savukārt šogad taupības nolūkos vispār lidoju tikai tad, kad kāds riktīgāk iesper pa pakaļu, man ir radies jauns current mood: lidoju.
Bailīgi sēdēju uz virtuves ķebļa maliņas un spriedelēju par nākotnes plāniem.
- Bet vispār vislabāk man patīk tās dienas, kad izdodas iemācīties kaut ko jaunu. Kaut vai kaut kādu pilnīgu sīkumu (un parasti tas arī ir pilnīgs sīkums!), bet patīk.
- Protams, - viedi teica Dārgais. - Tāpēc jau cilvēki dzīvo - lai katru dienu kaut ko iemācītos. Un kaut ko aizmirstu. Kaut vai kādu nieku.
Te nu jāsaka gandrīz kā dzenbudistu koenos - un tad viņa tapa apskaidrota.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |