Šorīt pazaudēju kaķi.
Taisījos iet jau ārā no mājas. Kaķis tādos brīžos parasti viņš guļ gaiteņa galā ar aizskartu izteiksim, kas skaidri liecina - neko citu kā aiziešanuno tādiem nodevējiem jau gaidīt nevarēja. Bet tagad kaķa nebija.
Izmeklēju visas populārākās slēptuvītes - pieliekamo, skapjus, uz skapjiem, zem skapjiem, zem gultām, uz gultām, aiz gultām, virtuvē, gaitrnī... Pat izskrēju kāpņu telpā, un izskaidelēju to pilnā garumā.
Kaķa nekur nebija.
Dzīvoklī valdīja briesmīgi nepatīkams klusums, kuru pārtrauca tikai mani izmisīgie "Gizmiņ! Gizmiņ? Gizmiņ..."
Pēc minūtēm desmit nesekmīgu meklējumu, jau pilnīgā panikā, zvanīju Dārgajam, lai noskaidrotu, vai kaķis tiešām nav izskrējis ārā, kamēr Dārgais stūma no dzīvokļa laukā savu velosipēdu?
Dārgais šādu iespēju novērtēju kā mazticamu.
- Pameklē vēl, - viņš mudināja. - Paskaties tualetē, vannas istabā...
Atvēru tualetes durvis, un - tam pa ta tam! - no tualetes izlīda Gizmo, sobstvennoij personoij, izskatīdamies nedaudz nobijies. Sabužināju lopiņu, un nolasīju viņam nelielu morāli, ka iespundēšanas gadījumos ir jātaisa skaļš un dusmīgs "ņau ņau", nevis klusi jācieš un jāpaļaujas tikai uz manu attapību, kas nav nekāda dižā.
"..bet ar mani viņš ir vienkārši laipns. Domāju, ka tā ir visbriesmīgākā īpašība. Tā pat nav īpašība, tas ir attiecību kanons. Ar jaundzimušajiem un slimām sūneklītēm, ar baņķieriem un radiem, ar draugiem un viņu gudrajām draudzenēm, ar cietumniekiem un vienkāršiem garāmgājējiem."
Gundega Repše, Bāreņu nams.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |