Nesen man jautāja, kā krīzes laikā var smaidīt, un šodien es zinu atbildi - var! Var, ja vien atrod kādu, ar ko kopā smaidīt, uun kādu, par kuru smaidīt!
Braucām ar Dārgo mājās no viņa vecākiem, kad, piestājot pieturā, pamanījām pāri ielai divas meitenes čurājot. Čurāja viņas pie tādas sabrukušas mājas, kuru jau gadiem ilgi rotā milzīgi, ar krāsu uzķellēti uzrakstu "The property of Riga municipality", spīdēja saule, un aina bija visai idillistiska.
- Interesanti no kā viņas slēpās, ja nolēma labāk ļaut sevi aplūkot visam tramvajam? - es painteresējos.
- Galvenais, ka viņas izskatījās laimīgas, - teica mans iereibušas un tāpēc jo labsirdīgais dzīvesbiedrs. - Tādas smaidīgas.
Jutos nopietni pārsteigta.
- Tu pat paguvi ieskatīties viņām sejā? Tu gan esi acīgs! Es, jāatzīst, nepaguvu.
Dārgais pat viegli piesarka.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |