Vispār tās ir vienkārši drausmīgi, cik atkarīga es esmu no citiem cilvēkiem. No viņu vērtējuma, attieksmes, uzvedības. Ja tā ir laba, draudzīga, atbalstoša, es jūtos lieliski. Es peldu šajā atmosfērā kā siltā vannā. Mani spārno cerības un iedvesma. Ja tā ir draņķīga, es arī jūtos kā draņķis. Kā sniegpārslas no populārās zinātniski-ezotēriskās filmas: tās pieņēma brīnišķīgas vai baisas formas atkarībā no tā, kā tiek uzrunāts ūdens, no kā tās rodas.
Es, protams, varētu sevi iedrošināt, un nosaukt to par iejūtību, empātiju vai kādā citā skaistā vārdā. Bet es zinu, ka tikpat labi it kā jūtīgs cilvēks patiesībā var būt vienkārši egocentrisks maniaks.
Un tā šaurā robeža, kas šķir vienu no otra laikam ir spēja paturēt prātā (tieši paturēt, un ne vien prātā, bet arī sirdī, jo vienkārši zināt jau es it kā visu zinu) tos iemeslus, kas nosaka šo pozitīvo vai negatīvo. Un to, cik daudzveidīgi un tālu ceļu nākuši tie var būt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |