Iztīrīju māju, iepirkos, ar labi padarīta darba apziņu dzeru Coca Colu ar ledus sunīšiem un čilloju, kad iezvanās telefons.
Aizlēkšoju līdz klausulei, paceļu.
- Sveiki, šeit Jums zvana no Swedbankas, - otrā galā saka mulsa jaunekļa balss.
No Swedbankas? Sovsem ohujeļi? Piedāvās kaut kādus kredītus? svētdiena?
- Vai es runāju ar Shelly? - turpina tincināt jauneklis.
Nē, mani kāds nes cauri.
- Jā, - es pieklājīgi atbildu. - Kā varu palīdzēt?
- Mēs zvanam sakarā ar Jūsu kredītkarti, kas atstāta "Latvijas Balzāma" veikalā.
Procesi manā galvā atgādina to, ko var redzēt reklāmā par Artūru, Lauru un burvju šokolādi - kur Artūram galvā ripo bingo bumbiņas, krīt, krīt, krīt, līdz iekrīt īstajā bedrītē (ar uzrakstu "Laura"), un Artūrs ir atcerējies, kas ir viņa sarunbiedrene. Manas bumbiņas krīt cauri Drogām, kur šodien pirku tīrīšanas līdzekļus, Ķekavas vistām, kur pirku cigaretes, aptiekai ar "Ibumetīna" iegādi un ... "Latvijas balzāmam". Kur es pirms nepilnas stundas nopirku divus litrus Coca Colas. Un maksāju ar karti
-Aha, - es saku ļoti izbrīnītā balsī.
- Karte šobrīd atrodas pie veikala pārdevējas. Tā ir nobloķēta, bet jūs to varat atbloķēt jebkurā Swedbank filiālē, uzrakstot iesniegumu - jau priecīgāk saka jauneklis.
- Aha, - es saku tikpat izbrīnītā balsī, čamdoties gar maku. Kartes nav.
- Liels jo liels paldies,- es mazliet attopos. Mēs noliekam klausules. Es uzvelku kurpes, un skrienu uz veikalu. Kur mani jau gaida karte un plati smaidoša pārdevēja.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |