Stāvu gaitenī pie skanera, skanējos savā nodabā, bet man aiz muguras, rindā uz to pašu iekārtu, saruna:
- Tu dzirdēji, ka mums tagad visiem jāsūta rēķini pa pastu?
- Rēķini pa pastu?!? Šitiem 83. gadā dzimušajiem mazgadīgajiem tefteļiem vajag rēķinus pa pastu? Ko viņi iedomājas? Kas viņi ir?
Saausījos. Pāršķīru lapas, un nodomāju, ka mani no "mazgadīgajiem 83. gada tefteļiem" šķir tikai viens nieka gads.
Nu, bet manos gados jau jāsāk priecāties,ka tevi nolamā par mazgadīgu. Kaut vai par tefteli.
Savā ziņā mums ar Dārgo ir saskanīgi pasaules skatījumi. Saskanīgi, jo vienoti pesimistiski. Pār pasauli valda bankas, kas neko neražo, neko nerada, no tām nav pilnīgi nekāda labuma, tās tikai veicina bezvērtīgu papīrīšu apriti aizvien ātrāk un ātrāk, un visa pasaule vergo šiem papīrīšiem, dzīvo un mirst to dēļ, neko patiesībā nedabūnot.
Bet galvenā politiskā atšķirība starp mani un Dārgo slēpjas piedāvāto risinājumu ziņā - un te nu mēs reiz aizejam brīnišķīgajā nepierādāmo teoriju jomā, dziļi intīmā un personiskā pasaulē - viņš ir anarhists. Es esmu eskeipioniste. Viņš grib mētāties ar akmeņiem pa logiem un šaut nost visus kretīnus. Es - lai gan brīžiem izvirstu vētrainās runās un kliedzu pie Saeimas: "Tu, resnā cūka, nāc ārā un mirsti!" (es tā patiešām darīju) - pārsvarā gribu aizslēgt durvis, bužināt kaķi un to pašu nemierīgo Dārgo, lasīt Turgēņevu (jā, Turgeņevs ir ooosom!), un justies labi tajā sfērā, ko nekādas bankas nevar kontrolēt.
Viņš grib, lai pasaule mainās. Es gribu atrast privātu jēgu savai dzīvei.
Tiešām, es ticu brīvībai savā galvā, vēl vairāk, man šķiet, ka tā ir vienīgā brīvība, uz ko vērts tiekties (to, starp citu,neviens kritiķis nav pamanījis. Neviens).
- Bet varbūt eskeipioniste un anarhists nav tik slikta savienība, - es pieglaudīgi teicu, noskūpstot Dārgo.
- Jā, varbūt, - domīgi teica viņš.
Viņam vajadzētu piekrist, kopš viņš devās skatīties kaut kāda pretīga krievu militārista lekcijas (paslēpies aiz antiglobālisma sagšas, šis uzplečotais imperiālists bīda pretrietumu propagandu un Krievijas šovinismu tik sparīgi, ka man gribas mesties viņam virsū ar kaujas saukli: "Tas tev par Sibīrijā nomocītajiem, dērgli!" - un parasto es tā neuzvedos, goda vārds), bet es, kā kārtīgs bēglis no realitātes, devos uz virtuvi, nomizoju vārītos kartupeļus (man riebjas mizot vārītus kartupeļus, mizas līp pie naža un pirkstiem, un tu esi noķēpājies no galvas līdz kājām. Labāk mizot 5 kilogramus zaļu kartupeļu, nekā kilogramu vārītu) un mazgāt trauku kaudzes.
Katram anarhistam vajag pa eskeipionistei.
Un droši vien otrādāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |