galīgi strādāt negribas man
laikam būšu dzejnieks gan
Iekš diena.lv aizšķirstījos līdz Daces Lūses recenzijai* par Ingas Ābeles "Paisumu". Rakstiņš ir, kā mēdz teikt, programmātisks - tajā apspriesta ne tikai Ābeles jaunākais veikums, bet kreptīgiem štrihiem zīmēts arī visas LV literatūras sejs, kas pēc Daces domām, ir pārāk fizioloģisks, stipri neizglītots un galīgi velk degunu pa zemi.
Nezinu, vai Lūse tiešām lasa trīs mūsdienu LV grāmatas pa 11 gadiem, kā dzēlīgi atzīmēts komentāros, bet man kā cilvēkam, kas pa pēdējo dekādi izlasījis vairāk nekā trīs dažādu kritiķu rakstu galus, bija grūti savaldīt sajūsmas spiedzienus. Vai tas var būt? Vai man nerēgojas? Kur gan es jau visas šīs pārdomas esmu lasījusi? Nē, to nav iespējams aizmirst. Arī pēc dekādes viss ataust acu priekšā kā dzīvs. Dāmas un kungi, vai mums ir jauna Anda Kubuliņa?
Taisni vai jāatminas Virdžīnijas Vulfas "Orlando" mūžīgais, vienmēr neapmierinātais kritiķis, kas caur gadsimtiem - sākot ar Šekspīra laiku un beidzot ar mūsdienām - stāstīja visiem, kas vien bija gatavi klausīties, ka "tagad jau nu gan nekas paliekošs tajā mākslā nenotiek. Agrāk - agrāk gan bija īsti vīri, kas zināja, ko dara". Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka tiešām nekas paliekošs nenotiek, bet mūžība, pavadīta skumjās par to, ir ļoti bēdīgs laiks.
*http://www.diena.lv/lat/politics/viedo
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |