Pie manas mājas ārdurvīm sēdēja no aukstuma piepūties, melnbalts kaķis. Otrs, vēl vairāk piepūties (vai nu galīgi nosalis vai vienkārši grūsns), bet arī melnbalts tuvojās viņam lēnā gaitā.
Kad attālums bija pavisam neliels, abi zvēri sastinga. Purni bija pagriezti kaut kā viegli iesānis, tā ka kaķi varēja skatīties viens otram pāri plecam. Brīdi viņi nekustējās. Gaisā bija jūtams aukstums un zināms spriegums.
Visbeidzot resnākais izdvesa miglas taurei līdzīgu skaņu. Abi sabāza purnus kopā un brīdi berzēja degunus. Pēc tam mollīgākais atkal aizskrēja.
Es savukārt pīpēju pēdējos dūmus metra attālumā, un šajā brīdī patiešām priecājos par to, ka man ir kāds - kaut riebīgs un dārgs - netikums, kas liek kvernēt uz ielas mazliet ilgāk nekā tas, racionāli spriežot, būtu vajadzīgs.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |