Pēdējā laikā mani kaitina dažādas veiksmīgas sadzīves formulas, ko plaši tiražē katrs medijs, kas vien vēlas sevi saukt par mediju. Vienā pazīstams aktieris stāsta, ka "ja jau precas baznīcā, tātad tas ir nopietni" (jāatzīst, ja es patiešām redzētu kristiešu morālo pārākumu pār sevi, es paklusētu. Bet es to neredzu. Toties redzu kaudzēm jauno, jauko līgaviņu, kas dodas uz baznīcu "Jo tā taču ir smukāk! Zagsi ir tik nesmuki". Nē, nu, iespējams, ka vēlme pēc smukuma atturēs viņas no laulības šķiršanas, bet vai tas ir kas tāds, pēc kā cilvēkam būtu jātiecas? Vai tas ir tas "nopietnais"?). Citā laulību konsultante apgalvo, ka laimīgi ir tikai tie pāri, kas guļ vienā gultā (lai gan mani novērojumi nebūt par to neliecina - ir kaudzēm cilvēku, kam ir lielisks sekss un dziļa saprašanās arī bez astoņu stundu mīcīšanās pa vienu seksadromu, un ir kaudzēm tādu, kam seksa nav gadiem, un kopīgā gulta nav nekāds glābiņš).
Savukārt priecē mani beidzamajā laikā manā krusttēva kaķene. Es par viņu brīdi pa brīdim atkal domāju, nezinu kāpēc. Viņa bija traks zvērs, pilnīgi mežonīgs, nedod dievs, pieskarties, vilks ar ķepu, ka nemetas, liela un stipra, un absolūti brīva, viņai nebija baznīcas, gulēja viņa pilnīgi viena, bet visu savu mūžu viņa ļāvās tikai vienam runcim. Un pārējie 15, kas rītos kaujas gatavībā sēdēja pie vasarnīcas, kur mēs tolaik mitinājāmies, varēja iet stādīt kāpostus. Var jau teikt, ka monogāmija nav dabiska, bet mana krusttēva kaķene par to tikai nosmietos ūsās. Viņa zināja labāk. Viņa bija daba.
Tāpēc tas, ko es gribētu vēlēt urbi et orbi šajā gadu mijā, būtu - neveidot savu dzīvi pēc mēbelēm, baznīcām, psihoterapeitiem, partijām vai žurnāliem, pēc tā, ko teica kāds gudrais vai pareizais, pēc tā, ko darīja vecmāmiņa vai cibas guru, bet sekot savai sirdij. Vispārīgu formulu nav. Cilvēks no cilvēka atšķiras vairāk nekā kaķis no žirafes un pingvīna.
Sekojiet savai sirdij.
Atklājiet savu sugu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |