Galvenais, kas mani interesē valdības stabilizācijas plānā - PVN maiņa.
Tīri sentimentāli mani uztrauc nabaga grāmatu izdevēji. Man patīk grāmatas, man patīk grāmatu izdevēji, man patīk, ka tiek izdotas dažadas grāmatas, man patiktu, ja to būtu vēl vairāk un vēl dažādākas.
Tīri praktiski mani interesē, kā pieaug bezdarbnieku skaits, ja visa izdevniecība (gan prese, gan grāmatniecība) klunkšķēdama noies pa burbuli. Līdzi paraujot krietnu daudzumu reklāmas aģentūru, teiksim. Mums jau ir pilns ar celtniekiem bezdarbniekiem, tagad būs pilns ar žurnālistiem bezdarbniekiem. Un tā, galu galā, ir ne tikai "ak, kam gan visi tie žurnālīši vajadzīgi" un "lai tak tie dīkdieņi beidzot iemācās darīt ko godīgu" problēma. Tā ir problēma sociālajam budžetam, kuram visi šie personāži uzkritīs uz galvas (varens ietaupījums!), un tā ir tīri sociāla problēma. Arī izdevējsfēras pārstāvji mēdz vairoties, un arī viņiem mēdz būt vecāki ar mazām pensijām. Ko visi tie cilvēki darīs? Nu, kur viņi visi liksies, kad bezdarbnieka pabalsts būs apēsts?
Brīžiem man uzmācas tīri apokaliptiskas (vai kā es reizēm mēdzu rakstīt - apokalipistiskas) vīzijas. Nē, nopietni, ja viss tiks samazināts, viss nogriezts, apcirpts un apstādināts, ar ko cilvēki nodarbosies? Pārvāksies uz laukiem un audzēs bietes (kuras, protams, paši ēdīs)? Grauzīs akmeņus? Sāks nogalināt savus konkurentus darba konkursos?
Vārdu sakot, vārdu sakot.
Īgna zemsvītras piezīme: Jā, un visādi sienāži, kas man pārmet negatīvismu un nespēju baudīt priecīgo mirkli, kas bijis pret mani tik labs, var paņemt savas pijoles un iet palēkāt pa kādu tālāku pļavu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |