Vispār šīs nedēļa man paiet revolucionāra kino zīmē, sākās viss ar admirāli Kolčaku sestdien, bet vakar palūkojāmies uz lietām no otras - Eizenšteina "Bruņukuģa Potjomkina" - puses. Par spīti tam, ka pašā seansa sākumā uz steidža iznāca Dita Rietuma, kas teica, ka viņa gan neietu uz "Potjomkinu" darbadienas vakarā, ja nebūtu kino kritiķe (kā kinokritiķe viņa gan pilnīgi aizmirst, ka vairums cilvēku var iet uz kino tikai šajā laikā), man likās, ka būtu grēks neaiziet uz mēmo kino, ja reiz pa visām reizēm to demonstrē ar visu pianistu (pasaulslavenu pie tam) un visu pārējo kā nākas. Pavisam viss kā nākas gan nebija, "Potjomkins" oriģinālā paredzēts izrādīšanai ar ātrumu 18 kadri sekundē, mūsdienās visu izrāda ar 24 kadriem, tāpēc revolūcija notika nedaudz paātrināti, bet es neiebilstu. Tā nu šonedēļ esmu izraudājusies gan par balto ģenerāļu ciešanām, gan par proletariāta mokām, un secinājusi, ka karš - tas ir šausmīgi un stulbi, un kino - tas ir vienmēr skaisti.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |