Tikko pamodusies, iztenterēju uz priekšnamu, kur Dārgais mauca kājās zābakus.
- Iedod man bučiņu pirms promiešanas, - es miegaini murmināju.
Taču bučiņa nez kur kavējās. Tā vietā Dārgais blenza manī, acis neviltotās šausmās ieplētis.
- Ak, kungs, - nosēca viņš. - Kas tev ar muti?
Ielūrēju spogulī turpat priekšnamā. Pa visu apakšlūpu skaidri redzama tumši violeta strīpa, uz tausti mazliet līdzīga nobrāzumam. Piepeša impulsa vadīta izbāzu mēli. Arī uz mēles violets pleķis.
Iebāzu mēli mutē, sakniebu lūpas, dabūju savu buču un iegrimu dziļās pārdomās.
Mīļie biedri, man ir pilnīgi skaidrs, ka es nemirstu, nekādi simptomi par to neliecina, bet vai jums ir kādi labi padomi, kā šo fragmentāro lillumu novērst (izņemot, protams, variantu vienkārši nokrāsoties vienmērīgi koši violetai)? Man rīt jābūt smukai.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |