Vakardien atkal aizdomājos par to, cik šausmīgi neizlēmīgs cilvēks es esmu.
Tātad, ir briesmīgi tumšs darbadienas vakars, ap pulksten sešiem, un es braucu autobusā no darba uz mājām. Dramatisma kāpināšanai iztēlojieties, ka aiz autobusa loga plosās vētra, līst lietus un šalc šausmīgs vējš. Bet autobusā ir gaišs un silts, un nav pat pārāk pilns. Tātad, autobusā iekāpj divi vīri, nu, pavisam parasti vīri, gadi četrdesmit katram, mugurā kaut kādas jakas, džemperīši, liekas tādi mazliet nestabili uz kājām, bet galīgi piedzērušies noteikti nav. Autobuss iestrēgst korķī, un viens no vīriem notupjas. Es sēžu un skatos. Sēžu un skatos. Autbobuss pa pusmetram šļūc uz priekšu, bet es sēžu un skatos. Ir pilnīgi skaidrs, ka vīram, kas ir pietupies, ir grūti nostāvēt. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir ļoti nesmuki šitā sēdēt un kopā ar visiem pārējiem, kas sēž, izlikties, ka uz mani tas nu nekādi neattiecas. Bet ir tik šausmīgs slinkums. Sēdēt ir tik labi un patīkami. Un tā nu es sēžu un skatos, sēžu un skatos, sēžu un skatos minūtes divas, ja ne visas trīs, līdz beidzot "ņemu pats sevi rokās, sviežu pats sevi smieklos", izstumjos no sava bezgalērtā sēdekļa un piedāvāju to tupošajam vīram, kas priecīgi aizklumzā uz sēdekļa pusi.
Pēc tam stāvēju pie loga, staipījos uz pirkstgaliem, lai redzētu topošo Dienvidu tiltu tumsā un lietū, un domāju, cik bezgala patīkama būtu mana dzīve (un droši vien arī citu dzīves), ja es varētu lēmumus pieņemt ātri un noteikti, uzreiz un par visām reizēm, ja es zinātu, ko es kurā situāciju patiesībā gribu, sēdēt vai stāvēt, būt pieklājīga vai slinka, nevis bezgalilgi mocītos, šaubos un svārstītos par katru soli, apcerot visus "par", "pret", "bet", "ja" un "nu" no visām pusēm neskaitāmas reizes.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |