Iespējams, esmu par to jau rakstījusi, bet brīžiem man tiešām liekas, ka kaut kur šajā skaistajā pilsētā ir veseli kompleksi vai pat milzīgas, slepenas pilsētas daļas, kuru darbinieki uz darbu brauc akurāt vienu reizi nedēļā (pirmdienas rītos), un atpakaļ uz mājām arī brauc akurāt vienu reizi nedēļā (piektdienas vakaros). Pa vidu viņi savās darba vietās dzīvo.
Tur, teiksim, pazemē ir iekartotas lielas zāles ar izvelkamajām raskladuškām, un vakaros padotie un priekšnieki stāv draudzīgā rindā uz zobu tīrīšanu. Pēc tam kāds lasa grāmatu, līdz citi sāk kurnēt, ka būtu tā kā laiks slēgt ārā lampiņu un doties pie miera, rīt agri jāceļas un tad vēl tikšanās ar to kretīnu no piegādes kantora un citas lietas... Tad lasītājs ņem kabatas bateriju un lien zem segas. Bet no rīta visi tādi miegaini, neķemmēti un pidžamās tērpti pārspriež sapņus un kopīgi dzer kafiju.
Citādāk izskaidrot ārkārtējo satiksmes aktivitāti tikai šajos divos laikos es nespēju.
Tātad, atkal baidu LV teātrus. Šoreiz es baidīju Leļļu teātri, apmeklējot "Karmena. Sievietes versija".
Luga: tā pati.
Patika: da viss patika!
Nepatika: izrādes laikā apcerēju vecu cibas strīdu par to, ka resnie būtu jāatšauj, jo (viens no argumentiem) aizņemot daudz vietas. Piemēram, sabiedriskajā transportā. Neērti sēdēt, kad blakus apsēdies kāds ļoti resns. Mēģināju atcerēties, cik precīzi gara bija meitene, kas man to stāstīja. Man šķiet, pietiekami gara, lai es ierosinātu atšaut visus, kas ir garāki par 1,75 metriem. Arguments būtu tas pats, vecais un negrozāmais: viņi aizņem daudz vietas! Pārāk daudz vietas būtiski svarīgajā vertikālajā virzienā! Viņi apsēžas Jums tieši priekšā, sēž tur kā tādi plikpauraini, būdīgi kalni, un tad visu izrādi ir jāstaipa kakls uz visām pusēm, lai vispār kaut ko ieraudzītu.
Iespējams arī alternatīvs viedoklis: mana kompānija bija vīlusies un bēdīga, ka izrāde ir visai līdzīga iepriekšējai Leļļu teātra "Karmenas" versijai.
Rekomendēju/nerekomendēju
Skatoties pēdējo "Latvijas pinceti", risināju augstvērtīgu morālo ētisko dilemmu (jā, krii, es zinu, ka visticamāk atkal nepareizi uzrakstīju, tas ir neglābjami).
Situācija: pāris niknas pincetes pretendentes ir sacepušās uz citu pincetes pretendenti. Jāsaka, ka konkrētā persona ar savām stulbajām zirgastēm un mūžīgo izbrīnu sejā tiešām nekādas lielās simpātijas neraisa, tak viņas oponenšu zobu klabināšana un dūru vicināšana gan pirms, gan pēc kaujas izskatījās vēl sliktāk. Bet visdziļākās pārdomas manī raisīja negatnieču atamans, kas savu nešpetno uzvedību attaisnoja ar tik bieži dzirdēto: "es tikai esmu atklāta!"
Krietnu brīdi vēroju negudrā virsūdens bara rosību un visbeidzot izdomāju tā: protams, cilvēks nav eņģelis. Taču vairums nav arī galīgi sātani. Parasti cilvēkā ir gan labais, gan sliktais. Tāpēc, ja kāds grib būt ne tikai atklāts, bet arī godīgs, tad viņam būtu jāspēj atklāti runāt par visu - gan par labo, gan par slikto. Pretējā gadījumā pupu mizas tāda fragmentāra atklātība.
Visbeidzot nospriedu, ka problēma jau nav tajā, ka mēs runājam to, ko domājam, bet problēma ir tajā, ko mēs domājam, un pārslēdzu kanālus.
(pie citiem tikpat intelektuāliem pasākumiem šajā vīkendā droši var pieskaitīt plīts beršanu (plītī mums dzīvo netīrīgs poltergeists) un gāzes skaitītāja iztīrīšanu (ja manā listē pirms krietna laika nebūtu trz emocionāli rosinošā stāsta par gāzes skaitītāja brīnumaini vieglo iztīrīšanu ar "Sano", man pat prātā neienāktu, ka tas vispār ir jātīra. Bet tagad es zinu, ka, jā, ir jātīra, un, jā, tiešām ir jātīra tieši ar "Sano").
Viens teikums, kas liek no manām ausīm nākt pavisam reāliem tvaikiem, ir "ah, mnje bi vashi probljemi!". Nu, tad nāc un ņem manas problēmas, ja tu pēc tām tik traki ilgojies! Nu, nāc taču, es neticu, ka dabūt manas problēmas - tas būtu tik grūti un neiespējami! Bet nē, neviens jau nenāks un neņems, tikai stāvēs un augstprātīgi pūtīs.
Turklāt šis "mbvp" pēdējā laikā ar apskaužamu regularitāti parādās komentāros ik pēc vidēji pieciem maniem pukstiem, pilnīgi neatkarīgi no tā, vai man patiešām ir kādas problēmas vai tādu nav vispār (tas ir, nebija vispār, līdz mani galīgi neizbesīja, stāstot, ka man ir gan problēmas - turklāt niecīgas un smieklīgas!).
Un nē, komentāru nebūs. Labāk izvēlēšos patvaikot vienatnē. Varat iet un augstprātīgi urkšķēt - par SAVĀM BRIESMĪGAJĀM LIELAJĀM, ĪSTAJĀM PROBLĒMĀM un visu citu mazmazītiņajām problēmiņām - paši savos blogos.
Es ar gribētu, lai mana lielākā problēma pasaulē būtu nespēja iegūt citas problēmas!
Rrr.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |