Viss sākās vakar, kad pa TV man acu priekšā norēgojās Maxima reklāma, ka jamie šonedēļ tirgojot foreles ar atlaidēm.
Man aizkrita klapes. Neko citu no tovakar redzētā neatceros, galvā tikai viena doma - foreles, foreles, foreles, gribu foreles.
Nākamajā dienā izskrēju divas piemājas Maximas. Nekādu foreļu! Paraustīju aiz piedurknes apaļu lēdiju baltā maikā ar zilu uzrakstu uz muguras: "Jautājiet, es varu palīdzēt".
- Vai Jums ir foreles? - es jautāju, cerību pilna.
- Foreles ir tikai lielajās Maximās, - viņa atbildēja un devās atpakaļ pie konservu kārbām.
Rokas lauzot, izspraucos no pārpildītā veikala. Foreles, foreles, foreles, kur lai es tagad rauju foreles!
Nogāju vairākus neziņas pilnus soļus, līdz atcerējos par Ķengaraga tirgu. Tajā ir mazmājiņas lieluma zāle, kas lepni saucas "Zivju paviljons". Veni, vidi, vici! Starp kūpinātām reņģēm un sālītām siļķēm - elegantas svaigas foreļu filejas. Lūdzu, lai man iesver lielāko gabalu, piepirku klāt vēl kādas pārsimts pārtikas vienības un laimīga līdz sirds dziļumiem, lēkšoju mājās.
Nu, un mājās daram tā (padoms zvērinātiem vecpušiem un slinkajām mātesmeitām, visi pārējie manas receptes droši vien tikai un vienīgi izsmies): ( ... tālāk ... )
Vedu saspringtu saraksti ar čības rullētāju (ja to tā var nosaukt). Paņēmu es viņu *** kasti, samaksāju. Lielākā kļūda - aizrakstīju čības rullētājam pirms apstiprinājuma sanemšanas. Tagad (lai gan es jau esmu saņēmusi maksas pasta akceptu) viņš man par atbildi sūta norādes uz savu sasodīto pukstu par kastes ņemšanu. Aizrakstīju atkārtotu lūgumu tomēr apžēloties un piešķirt man tās privilēģijas, un pievienoju inbox apstiprinājumu. Dziļdomīgs klusums. Esmu izgrūdusi babkas, un joprojām sēžu bez jaunām draudzības iespējām. Tas zellis mani nervozē.
ps - kā lai atradina kaķi no vadu graušanas? Pēdējā laikā Gizmo kā uzmedots uz vadu murskuli zem galda.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |