Tīri teorētiski prātuļojot, man nav bail no nāves. No personiskās. No kā gan tur baidīties? Es neticu ne pēcnāves dzīvei, ne nemirstīgai dvēselei, ne ellei, ne paradīzei, ne reinkarnācijai, ne vēl kādām tamlīdzīgām teorijām. Tie senie gudrie, man domāt, nebija nekādi duraki, kad teica, ka "tad, kad mēs esam te, nāves nav. Tad, kad nāve ir, mūsu vairs nav". Nāve ir visu baiļu beigas.
Bet man ir bail no citu nāvēm. No tām man ir patiešām mežonīgi bail. Reizēm man uznāk gluži krampjainas izbailes, ka es nekad nekad nepaspēšu parādīt tiem, kurus mīlu, cik neiedomājami svarīgi un īpaši viņi ir, cik neiedomājami pateicīga es esmu par to, ka viņi tādi ir, ka viņi nekad nesapratīs, ko ir man nozīmējuši, kāda tā ir laime, absolūti neticama un satriecoša, neaprakstāma laime dzīvot kopā ar viņiem, un ka vienu brīdi jau būs par vēlu un otrās iespējas vairs nebūs.
Vēl vairāk - tādos brīžos es ar šausmām atskāršu, ka patiesībā es nekad to nepaspēšu, pat tad, ja es veltītu tam visu savu dzīvi, kas gan ir iespējams tikai teorētiski, jo to, ko es jūtu, vienkārši nav iespējams atklāt pilnībā, tikai pavisam daļēji, vienmēr paliks stipra mazuma piegarša un apziņa, ka varēja taču vairāk, daudz vairāk un labāk izdarīt.
Lūk, no tā gan man ir bail.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |