Jā, un ja runājam par bērnības sapņiem, šajās brīvdienās piepildījās vēl viens - beidzot biju uz rokoperu "Lāčplēsis" Burtniekos. Pirms 20 gadiem biju šausmīgi nikna un nelaimīga, ka vecāki devās to skatīties bez manis - kā, Lāčplēsis taču ir pasaka, tas ir bērniem, nevis vecākiem, kāpēc mani neņem, kas par sasodītu sodību!!! Jāatzīst, mazliet nikna esmu joprojām, jo jauno iestudējumu droši vien var saukt par modernu, bet es to sauktu par paviršu. Kā atzīmēja vakara vadītājs, uzsākot pasākumu - pirms divdesmit gadiem skatītāji izskatījās sliktāk. Uz to varu tikai atbildēt, ka mākslinieki toties tolaik gan izskatījās labāk. Var jau teikt, ka koris krāsainos T kreklos un Lāčplēsis bez maz vai džinsos ir postmodernisms, un arī horeogrāfija tak nemaz nav obligāta, bet var arī teikt, ka tā ir haltūra. Viss jau, protams, ir loģiski - mans bērnības varonis Igo nekad vairs nelēkās kā kādreiz, un par to es noteikti vēl noraudāšu ne vienu vien žēlu asaru, vienīgi Muktupāvels vēl, šķiet, varētu ielīst savā vecajā kostīmiņā, pārējiem tie vairs vienkārši neietu ciet uz vēdera, turklāt kādreiz tak "Lāčplēsi" izrādīja veselu gadu, bet tagad - tikai divas reizes, tātad, ko tur lieki ņemties, vienkārši palaižam visus uz steidža un aizmugurē parādām videoarhīvu. Žēl. Lai gan vakars (pareizāk laikam jāsaka - nakts, jo opera sākās desmitos vakarā), pateicoties mūsu debešķīgajai kompānijai un feinajai mūzikai, izdevās ļoti labs.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |