Mana aizmāršība sasniedz jaunus apvāršņus.
Pirmdien pusdienlaikā iegādājos saldētus dārzeņus, ieliku darbavietas saldētavā, un, protams, aizmirsu. Otrdien pa pusdienlaiku iegādājos kaķu konservus, tos saldētavā likt nevar, ieliku rakstāmgalda atvilknē (mana rakstāmgalda atvilktnes vispār ir īpašs stāsts. Tur var atrast zeķubikses, dezodorantu, šķīstošo kafiju, sausās makaronu zupas, krekliņu, zāles pret pusi medicīnā pazīstamām kaitēm un tā tālāk, un tā joprojām. Mani varētu izskalot uz vientuļas salas, ja man būtu mans rakstāmgalds, es nepazustu). Vakarā izgāju no darba, izsaucu liftu, atcerējos par dārzeņiem, aizskrēju atpakaļ, paņēmu pārtiku un briesmīgi priecīga devos mājās. Aizbraucu, atslēdzu durvis, man pretim metas kaķis.. Bāc. Konservi, protams, palikuši rakstāmgaldā.
Ko es tādu varētu iegādāties šodien, nez?
Toreiz man bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāiet pie Saeimas un no sirds jābļauj "lasies ratā, resnais sivēns". Pat tad, ja tas nav ne konstruktīvi, ne loģiski, ne pieklājīgi, ne civilizēti, tas nenes nekādus taustāmus augļus (ja pie augļiem nepiediedz vienu kritušu valdību un pusgadu Loskutovam), jo ja es toreiz neietu un nebļautu, es pārsprāgtu.
Cilvēks jau nav tikai loģiska un racionāla būtne. Kaut kad studiju laikos lasīju, ka katrās vēlēšanās 30% cilvēku izdara savu izvēli, balstoties tikai emocijās. Cilvēks vienmēr ir bijis un, domāju, vienmēr būs arī emocionāla būtne.
Bet šoreiz manas emocijas ir izlādētas. Man nospļauties uz Loskutovu, lai viņš vienreiz pats izķēpājas no savām ziepēm, es tikko zinu, ko sadarījis Veldre un Maizītis, es atgriežos pilnīgā eskeipismā, māksla, mīlestība, kleitas, dzīvnieciņi, darbs, nauda, grāmatas, katli un putekļi, ceļojumi un blenšana savā nabā. Es pat nevaru noskatīties "Padomju stāstu", tā vietā sēžu virtuvē un lasu "Kāds kauns", Līdz nākamajam vilnim.
Un nē, es negribu par to pastrīdēties. .
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |