Vārīšanās punktu es, šķiet, sasniedzu kaut kur ap pieciem dienā. Stāvēju pie telefona, telefons nelabi zvanīja, tas zvanīja jau 250 reizi dienā, es zināju, ka ar mani grib runāt kolēģis, kas jau trešo reizi pārliek tikšanās laiku ar klientu, lai gan tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits, kuram vēl kaut ko no manis vajag, bet es necēlu telefonu, es stāvēju pie tā un skaļā balsī ķērcu (citāts precīzs): "Pošļi vi vsje nahuj, lieciet mani vienreiz mierā!!!!!"
Manām kolēģēm, to dzirdot, uznāca histērija.
"Ārprāts, mēs pat iedomāties nevarējām, ka tu vari šitā...", viņas bažīgi teica.
"Es ne tikai šitā vien varu," es paskaidroju, jau mazliet mierīgāk piedungojot sev zem deguna.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |