Slimnīcā es sapratu, kas ir svarīgs izgaisušajiem cilvēkiem. Viņi tic svētku svētumam. Viņi taču atrodas nomaļus. Vecā krustmāte. Labākā draudzene. Tieši viņi veido lielos ļaužu pūļus piektajā maijā vai ceturtajā jūlijā. Bez viņiem nebūtu rotājumu, vainagu, ballīšu plakātu vai pinatas. Viņi veido masu, pa kuru soļo vadoņi. Viņi ostā met jūrā konfeti, kas jūsu kuģis dodas ceļā. Viņi lietū vicina karogus un pūš ballīšu taures. Viņi ir bojāgājušo sarakstos.
- Kas tev lēcies? - pukojās Diego. - Tu nemaz vairs nekusties. Nepārvelc rītakleitu. Nemazgājies. Vai sāc jau pelēt?
- Esmu pārāk aizņemta, - atbildu.
Keita Breivermena. Es, Frīda...
Arī mums šodien ir svētki. Sākumā par to pavisam aizmirsu, pamodos ar šausmīgām iesnām un sāpošu plecu, plecā kaut kas kņudinās un kutina, un liekas, ka tūlīt, tūlīt no manis ārā līdīs svešie, bet manu šķaudīšanu droši vien varēja dzirdēt arī Daugavas otrā krastā. Aiztrencu vīru uz aptieku un veikalu, ierakstīju par izgaisušo cilvēku svētkiem, un atcerējos. Šodien pēc mūsu pašpasludinātā datuma kaķim paliek gads. Kaķim dzimšanas diena ir vienā dienā ar manu māsu, tā mēs izlēmām, jo precīzu datumu mūsu brīvkaķa pasaulē nākšanai nezina neviens.
Metos pie telefona, zvanīju vīram, lai paņem arī kaķu konservus - pieaugušo kaķu konservus - un paku piena. Pacelsim pa glāzei piena. Svētki.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |